Svētdiena, 25. augusts
Vārda dienas: Bērtulis, Boļeslavs

Cilvēkam jābūt brīvam radošajā garā, bet ar kājām uz zemes

Anna Kola
06:47
04.10.2022
38
Ilze Raudina 2

Radošie cilvēki ir tie, bez kuriem sabiedrības eksistence nebūtu baudāma.

Mūzika, māksla, literatūra un citas radošās izpausmes ir tas, kas mūs nemitīgi bagātina, aizkustina, piepilda emocionāli un dod vielu pārdomām. Šoreiz sarunājos ar Cēsu Mākslas skolas jauno pedagoģi un direktores vietnieci mācību darbā, mākslinieci ILZI RAUDIŅU. Vēl mēnesi ir iespēja apskatīt viņas darbu izstādi “Spanda” Jāņa Lūsēna mūzikas namā Valkas novadā.

– Māksla kā viens no attīs­tības un pilnveides ceļiem bērniem un jauniešiem. Cik, jūsuprāt, sva­rīgi ir iemācīt bērnam izpaust emocijas un fantāziju?
-Vissvarīgāk bērnam ir iemācīt to, ka viņš var izvērsties ārpus sabiedrības uzliktajām normām un robežām, sajust un ieraudzīt pasauli, realitāti plašāku. Tas arī veicina spēju pamanīt sevī un citos, ka esam dažādi. Mēs neesam pelēka patērētāju masa, bet jūtoši un domājoši indivīdi, mēs drīkstam tādi būt, un caur šo sapratni mācāmies akceptēt atšķirīgo un dažādo. Manuprāt, caur šiem procesiem attīstās arī empātija. Emociju un fantāziju izpaušana caur vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru ir kā terapija jebkurā vecumā, un vēl bērns mācās un trenē pacietību, uzmanības koncen­trēšanu uz tehnisko izpildī­jumu. Tā ir ļoti vajadzīga simbioze, lai bērns varētu būt brīvs savās fantāzijās, garā un būt sazemēts vienlaicīgi. Tas ir, manā izpratnē, ideālā cilvēka tēls – radošs, brīvs savā garā, bet ar kājām uz zemes, jo idejām vajag prasmes. Tamdēļ visam jābūt līdzsvarā – arī matemātiskā domāšana obligāti ir jātrenē.

Mūsdienu bērniem ir sevišķi svarīgi pievērst uzmanību pacie­tības treniņam, ko arī piedāvā mākslas un mūzikas apgūšana. Pēdējā laikā pasaules notikumi ir pierādījuši, ka viss var mainīties – pēkšņi no komfortablas, ierastas dzīves varam tikt ierauti pilnīgi pretējā realitātē, un te pierādās senās patiesības, ka viss, ko tu iemācies darīt ar rokām, pieslēdzot izdomu un pacietību, brīžiem var izrādīties pat izdzīvo­šanas jautā­jums. Tamdēļ esmu piesa­rdzīga, kad dzirdu saukļus par inovācijām, digita­lizāciju. Tas viss ir vajadzīgs, bet papildus.

-Par skolotāja profesiju. Nesen plānotais un piepeši atceltais pedagogu streiks no jauna izgai­s­moja sen pastāvošo neap­mie­rinātību ar atalgo­jumu. Kā jūs vērtējat skolotāja darbu? Tā nozīmi, ieguldī­­jumu, piene­su­mu?
-Jā, skolotāja darbs netiek pienācīgi novērtēts, viss ir aizgājis līdz tam, ka profesija nav prestiža. Es uzskatu, ka skolotāja statuss būtu pielīdzināms mācī­tājam. Skolo­tājam ir jābūt sabie­drības balta­jam tēlam, priekš­gājējam, personībai. Šīs morālās atbildības vērtības pat nav apsp­rie­žamas, tam tā būtu jābūt. Izglītībai, zinātnei, medicīnai un kultūrai ir jābūt vislabāk apma­ksātai valstī, lai mēs kā nācija izdzīvotu. Te ar plikiem patrio­tisma saukļiem neaizlā­pīsies. Bet realitātē tiek darīts pretējais. Tad jājautā – kam tas ir izdevīgi?!

Ikdienā redzu daudzus kolēģus uz izdegšanas robežas. Esmu strādājusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, Cēsu Māk­slas skolā pasniedzu stundas, zinu, cik atbildīgs un dedzinošs ir pedagoga amats. Nesakārtojot jomu, pierā­dām sevi kā īstermiņā domājošu, sprinteru sabiedrību. Mums gribas labu kvalitāti par lētu cenu, bet šī formula nekad nav strādājusi un nestrādās. Mēs gribam ietaupīt uz saviem bērniem un nākotni, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka neredzam. Lai nodarbinātu un atražotu ierēdn­iecību, nemitīgi ievieš lielā­kas vai mazākas izglī­tības reformas, kas uzliek vēl papildu birokrātisko slodzi skolo­tājam, bet nedomā par atalgojuma palie­lināšanu kā kvalitātes uzlabo­šanas stūra­kmeni izglītībā. Cik maz skolotāju vīriešu redzam skolās, jo kā gan lai viņš nodr­ošina savu ģimeni?! Peda­gogu kritiskais iztrūkums ir nopietns signāls un pierādījums tam, ka problēma nav no pirksta izzīsta, ir jāskatās patiesībai acīs.

– Pastāstiet par darbu Cēsīs. Kā izlēmāt pievienoties Cēsu Mākslas skolas komandai?
-Laikam jāsaka, ka iespēja atnāca, notikumu un apstākļu upes nesta. Ļāvos plūdumam, labi saprotot, ka šis dzīves posms man ir nevis treniņš peldēšanā ar mērķi par visām varītēm peldēt pret straumi, bet gan paļaušanās. Ir lietas, kuras nevar ietekmēt, var vienīgi sekot zīmēm un intuīcijai. Savā ziņā atgriezos pie saknēm, jo esmu uzaugusi Ieriķos, vec­­mammas mājā. Kad man bija septiņi gadi, sākām dzīvot Līgatnē, kur ģimene uzbūvēja māju. Mācījos Līgatnes pamatskolā un trīs gadus arī Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas skolā. Tad nokļuvu Rīgā, pēc pamatskolas izvēle bija Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidus­skola, pēc tam Mākslas akadē­mija. Mani vecāki joprojām dzīvo Līgatnē un māsas ģimene starp Ieriķiem un Līgatni.

Tieši māsa visvairāk mudināja nākt atpakaļ uz dzimto pusi, viņa ļoti mīl Vidzemi, īpaši Cēsis. Vecmammas dzimta no mammas puses ir saistīta ar Ieriķiem, bet vectēvs no tēta puses dzīvoja Līgatnē, kur uzauga arī mans tētis. Vectēvs bija papīrfabrikas galve­nais mehāniķis. Tētis ar ma­mmu iepazinās, mācoties Līgatnes vidusskolā. Esmu mantojusi rado­šos gēnus no dzimtas – vecm­amma bija audēja, tētis kok­tē­lnieks, amatnieks, abi ar mammu kopā radījuši daudz rotu un sadzīves priekšmetu no koka, dzintara, brieža ragiem. Arī māsa turpina dzimtas tradīcijas, viņa no vecmammas pārņēma aušanas zināšanas. Māsas meitiņa ir keramiķe, rada porcelāna traukus, abi māsas dēli mācījušies mākslas un mūzikas skolās. Mani bērni, Luīze un Gustavs, arī ir mantojuši radošus gēnus, daudz esam kopā gleznojuši, viņi piedalījušies manis organizētos plenēros, dēls arī mācās spēlēt bungas. Esmu pateicīga dzimtai par ieguldījumu un par stipro pleca sajūtu. Es ar abiem bērniem atnācu atpakaļ pie vecākiem, dzīvojam Līgatnē, bet strādāju un arī bērni mācās Cēsīs. Pārcē­lāmies no Ādažiem, kur bijām saauguši ar Valdorfa skolas vidi un cilvēkiem jau 12 gadus, jo bērni no bērnudārza vecuma bija valdorfieši.

Stāsts par pievienošanos Cēsu Mākslas skolas komandai ir priecīgi interesants. Pagājušās vasaras sākumā kādā piektdienas rītā nolēmu doties uz Cēsīm darba meklējumos bez ieprie­kšējas sazvanīšanās vai gaidām, gluži vienkārši – piektdienas ir mīļākās dienas, abi bērni dzima piektdienā, uzskatu to par savu veiksmes dienu. Tajā dienā satiku un iepazinu brīnišķīgu cilvēku – Emmu Rass, Cēsu Mākslas skolas direktora pienākumu izpildītāju. Izrādījās, ka skolai vajag direktora vietnieku mācību darbā. Tieši tik vienkāršs ir mans pievienošanās stāsts. Esmu pateicīga un novērtēju avansā izrādīto uzticē­šanos, tamdēļ ļoti cenšos, lai pēc iespējas ātrāk gūtu iemaņas šim darbam.

– Tā šis darbs būtībā atnāca pie jums pats.
-Tā sanāk, jā. Mēs neviens nepiedzimstam par direktoriem vai to vietniekiem, bet, ja ir vēlme darbu darīt no sirds, tad viss pamazām izdodas. Mani saista Emmas miers un mīlestība, ar kādu viņa runā par skolu, bērniem un kolēģiem. Tādā gaisotnē ir patīkami atrasties un strādāt. Arī kolektīvs ir jauks un pretim­nākošs.

– Par jūsu radošo darbu. Kas iedvesmo, kur gūstat enerģiju?
– Ļoti iedvesmo daba. Jau pirms gadiem 30 sev atklāju īpašās spēka, enerģijas un radošuma vietas dabā, ar kurām pat ir fiziska nepie­ciešamība dažas reizes gadā sakontaktēt, lai atgūtu spēkus un sevi. Tā varu piekļūt savai dziļākai būtībai, tā var rasties idejas un vēlme radīt. Savrupība man ir ļoti nepieciešama, būt dabā nozīmē sevis sakārtošanu un attīrīšanos, tamdēļ bieži izvēlos iet viena. Ir grūti sevi iedomāties, rāpjoties kalnos cilvēku grupā vai dodoties pārgājienos barā, esmu vairāk vientuļniece. Divi trīs cilvēki apkārt, tas jau ir daudz. Varu identificēties ar Kārli Krustojumu, kurš vienatnē airu laivā šķērso okeānus. Pastaigas gar lielo jūru, ne līci, un pa mežu ir mana svētnīca. Jo lielāka stihija – vējš, lietus, viļņi, jo vairāk pies­aista. Mīļākie gada­laiki, kas raisa radošumu, ir pavasaris un rudens, kad viss mainās, atliek tikai vērot. Procesi dabā atspoguļo cilvēka psiholo­ģiskos stāvokļus, aspektus, tas iedvesmo gleznot! Vēl iedve­smo mani bērni un dzīvnieki. Ar bērniem esam vienojušies, ka mūsu ideālais dzīves modelis būtu māja kā Darelu ģimenē – pie jūras, pilna ar dzīvniekiem.

-Kādi iespaidi par dzīvi Cēsīs?
-Cēsis, tāpat kā darbu, vēl apgūstu. Ir ļoti interesanti vērot, kā vide ietekmē un iedarbojas uz mani. Brīžiem šķiet, pilsētu izjūtu kā dzīvu organismu – mežu, kuram cauri ejot, jūtu siltās un aukstās gaisa joslas, vēroju un klausos visu kā tāds kukainis. Tā ir pievienotā vērtība dzīves telpas maiņai, ir mentāli “jāsagrupējas”, lai spētu būt atvērta jaunajam. Man, kā vairākumam cilvēku, piemīt dabis­kais slinkums – nevē­lēšanās neko mainīt, pierādīt, gribētos iet pensijā un makšķerēt. Bet tad, kad sper soli pretī pārma­iņām, tu sper soli pretī iesp­ējām visos līmeņos un tā nestagnē. Darbam, kuru šobrīd daru, redzu jēgu, tas man ir ļoti būtiski un motivējoši.

Cēsis atraisa ar vēsturisko auru un kultūras dzīvi rokas stiepiena attālumā. Varbūt tiem, kas te dzīvo ilgi, tas vairs nav tik aktuāli un pamanāmi, bet man šķiet ļoti šiki, ka var aiziet uz kvalitatīviem koncertiem, izstādēm tepat blakus, es to arī izmantoju un baudu.

Bet piederību videi veido cilvēki, šobrīd eju pētniecisko iepazīšanas ceļu. Divpadsmit gadus biju saistīta ar Ādažiem, sākotnēji man tā šķita vizuāli nesaistoša vide, bet, kad iepazinu ādažniekus, priekštats un izjūtas par šo vietu kardināli mainījās uz pozitīvo pusi. Cēsu iepazīšana vēl ir procesā, un man patiesi ir interesanti, kas nebūt nav maz! (smaida).

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ja atbildei seko, kāpēc

06:17
24.08.2024
10

Aizvien sabiedriski aktīvs, ar savu argumentētu viedokli par notikumiem ne tikai Latvijas politikāun sabiedrībā, arī plašāk, allaž klātesošs Brīvības cīņu atceres pasākumos, tādu daudzi pazīst Māri Niklasu. Viņš atgādina, cik svarīgi zināt vēsturi, rosina domāt par to, kas notiek, un meklē atbildes uz jautājumiem, kuros ne katrs iedziļinās. - 35 gadi cilvēka atmiņā ir daudz vai maz?-  Daudz. […]

Baltā piknika radītāja Latvijā

06:03
23.08.2024
86

L’elegante Po-Up Picnic jeb Baltais pikniks ir pasākums, kas notiek vakariņošanai neierastā vietā, visbiežāk Rīgā, bet norises vieta tiek atklāta vien pēdējā brīdī – pasākuma dienā. Uz pikniku ir jāierodas tērptiem eleganti baltā, līdzi ņemot dzērienu un uzkodas, galda dekorācijas, lai kopā radītu un piedzīvotu maģisku notikumu. Vakars tiek pavadīts, svinot un izbaudot prieku, ko […]

Ceļš allaž atved mājās

05:11
21.08.2024
181

Ketija Beāte Garbačeva ar dēlu Danielu izgājusi ikdienas garajā pastaigā. Laiks ne karsts, ne vēss, pēc lietus gaiss spirdzina. “Baudām vasaru, ejam peldēties, Daniels var dzīvoties pa dārzu,” stāsta puikas mamma. Danielam ir gads un mēnesis, viņš nopietni ieklausās sarunā ar “Druvu”. Rudenī sāks iet dārziņā, bet mamma atsāks strādāt. Ketijai Beātei ir bakalaura grāds […]

Censties vietas, komandas, klientu dēļ

05:34
20.08.2024
305

Līgatniete Dace Klāmane 20 gadus strādā SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” un kopš 2013. gada to arī vada. Uzņēmums, kas ir arī paš­valdības kapitālsabiedrība, pēdējās desmitgadēs, samazinoties valsts atbalstam rehabilitācijas pakalpojumiem, vairākas reizes bijis uz bankrota sliekšņa, bet arvien turpinājis darbību, saglabājis ļoti labu darbinieku un speciālistu komandu. Patlaban tiek īstenots energoefektivitātes projekts, kas ļaus ievērojami […]

Dzīve skolo to mīlēt

07:11
16.08.2024
87

“Ir jāpatīk dzīvot,” saka liepēniete Anna Babre. Viņai šomēnes 92.gadu jubileja. Dzīvesprieks, darboties griba, labestība un smaids – tā viņu raksturo kaimiņi un savējie. “Gadi neko nenozīmē, viss atkarīgs, kāds cilvēks esi pats, kādi tev apkārt. Man patīk cilvēki, kuri smaida. Jau ,nākot pretī, jūti, kāds viņš ir. Sirdscilvēki blakus, un dzīve skaistāka un vieglāka. […]

Atmiņas vieno gadus

06:06
14.08.2024
143

Lēni, nesteidzīgi, iegrimuši pārdomās, viņi devās uz Dzērbenes pili. Devās, lai satiktu savējos, tos, ar kuriem kopā strādāts, vadīti prieka un sarežģījumu brīži. Dzērbenes kopienas aktīvisti un vēstures klubs “Serben” kopā aicināja tos, kuri kādreiz strādājuši, bijuši saistīti ar kopsaimniecību “Dzērbene”. “Esam tajā laikā dzīvojuši, tās ir mūsu atmiņas, stāsti par pašiem. Ir skumji, ka […]

Tautas balss

Vai sapratīs? Gribētos cerēt

13:38
23.08.2024
8
K. raksta:

“Par karu vispār nedrīkst priecāties, arī par citu cilvēku nelaimēm, bet tomēr esmu patiesi priecīga, ka Ukraina Krievijas iedzīvotājiem reāli parāda, ko nozīmē karš un uzbrukums. Varbūt tas kaut mazliet liks aizdomāties, kādas ir sajūtas, ka tavā zemē ielaužas sveša armija, ka iznīcina ēkas un infra­struktūru. Protams, ukraiņi uzvedas pavisam citādi kā rīkojas Krievijas armija, […]

Jaunajiem riteņbraucējiem jāmācās noteikumi

13:38
23.08.2024
10
Cēsniece raksta:

“Drīz klāt pirmā skolas diena. Septembrī, kamēr labs laiks, pusaudži bieži uz skolu brauc ar velosipēdiem. Tas ir labi, tikai bērniem vajadzētu vairāk mācīt satiksmes noteikumus un braukšanas kultūru. Tagad ik pa reizei ziņās ieraugu, ka, braucot ar divriteni, kāds kritis un guvis traumas. Bet ne jau satiksmes negadījumā, vienkārši neveiksmīga situācija. No septembra ielās […]

Grāmatu nojume jāuzlabo

12:53
20.08.2024
17
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Stacijas laukumā ir nojume grāmatām. Bet plaukti augstu, droši vien tāpēc atnesto cilvēki atstāj uz zemes. Taču mitrā laikā grāmatas iet bojā. Nezinu, kas šai vietai saim­nieks, bet vajadzētu padomāt, kā atnestos izdevumus pasargāt,”sacīja cēsniece.

Pilsētas autobusi reizēm tukši

12:27
19.08.2024
24
Lasītājs raksta:

“Kad redzu Cēsīs braucam pilsētas autobusus, bieži vien tie ir pustukši, nereti tikai daži pasažieri. Vai nebūtu jādomā, kā organizēt sabiedrisko transportu, lai ekonomētu? Agrāk cēsniekus vadāja arī mikroautobusi. No malas liekas, ka reisos, kad prognozējams maz braucēju, būtu izdevīgāk izmantot tādus. Droši vien taču mazāks degvielas patēriņš. Protams, tas jau jāvērtē speciālistiem, bet, manuprāt, […]

Gaida pašvaldības izdevumu

10:57
09.08.2024
30
Greiveru iedzīvotāja raksta:

“Mums, Greiveru apkaimes iedzīvotājiem, atkal nepiegādā novada domes informatīvo izdevumu. Jau ziemā tā nebija, tad kādus pāris mēnešus saņēmām, nu atkal nav. Gribam zināt, kas notiek novadā. Nav taisnīgi, ka citi vecpiebaldzēni to saņem, bet mēs ne,” sacīja Vecpiebalgas pagasta Greiveru iedzīvotāja.

Sludinājumi