Iveta Jermolājeva vairāk nekā desmit gadu bija Cēsu novada jaunatnes lietu speciāliste. Tagad viņa izvēlējusies citus izaicinājumus, bet mēs sarunājāmies, kā viņas darba gados mainījušies jaunieši, kāds ir mūsdienu jaunietis.
– Cik liela nozīme jauniešiem un kopumā sabiedrībai ir tam, ka ir iespēja sanākt kopā, būt aktīviem?
– Manuprāt, tam ir milzīga nozīme. Veidojas kopiena tiem, kam ir svarīga sava pilsēta, pagasts, kas vēlas būt aktīvi, īstenot savas idejas. Kopīgiem spēkiem ir lielāka iespēja tikt līdz rezultātam.
– Vienpadsmit gadi. Kā bija pirms desmit gadiem, vai jauniešos vērojamas atšķirības?
– Atšķirības ir. Katrs jauniešu domes sastāvs ir bijis citāds. Viens piemērs. Ja pirms desmit gadiem pateici jaunietim, ka būs pasākums un būs forši, viņam bija svarīgi tur būt – visi iesaistījāmies, katrs gāja un darīja. Šodienas jaunietim, pirms viņš piekrīt, ir vajadzīgs izprast, kāds mērķis ir pasākumam, kāds formāts, viņš vairāk analizē, nevis tikai komandas garā iesaistās visur. Jaunietis vērtē un mēģina saprast, vai piedāvātais viņam der.
Otrs – šī ir digitālā paaudze. Tas nav saistīts ar to, cik laika katrs pavada datorā, internetā vai telefonā, bet runa vairāk ir par to, ka mūsdienu jaunieši citādi tver pasauli, viņi domā un arī dara citādi. Ir citas vērtības un cits skatījums. Tas nav vērtējums kategorijās – labi vai slikti. Tas ir vērtējums, ka viņi faktiski ir citādi.
– Jaunieši ir kā indikators sabiedrības pārmaiņām, parāda to, kas šodien ir aktuāls, un esošā pasaule veido viņu redzējumu. Nenoliedzami, mūsdienu pasaule ir digitāla.
– Jā, patiesībā viņiem jau ir jāaptver un jāapstrādā vēl lielāks informācijas apjoms, nekā, piemēram, tas bija laikā, kad es biju jauniete. Studiju darbu rakstot, sēdēju bibliotēkā, jo citu variantu nebija – tad nebija datubāžu, digitālo bibliotēku un tā tālāk. Mūsdienu jaunietim ir ļoti daudz iespēju, viņš grib izvērtēt prioritātes.
– Vai mūsdienās jaunietim ir vieglāk nākt ar savām idejām, paust savu redzējumu?
– Viena no tēmām, ko Cēsu Jauniešu domes 20 gadu jubilejas pasākumā apsprieda, bija drosme. Drosme jauniešiem bijusi vienmēr – gan tiem, kas sāka, gan tiem, kas pēc tam turpināja. Es teiktu, ka šodienas jaunietim ir nedaudz vieglāk, jo pirmie izlauzuši ceļu, labi pastrādājuši, lai viņus uztvertu nopietni.
– Vai mainās tēmas, kas ir aktuālas, ko jaunieši vēlas īstenot?
– Viss plūst un mainās. Ir posms, kad jauniešiem ļoti patīk māksla, tad – mūzika, vēl kādā brīdī – fotografēšana. Tas ne tik daudz saistīts ar toreiz un tagad, tas ir par to, ka jaunieši plūst un mainās un ir tēmas, kas atkal atgriežas. Man vienmēr mīļa tēma ir bijusi gleznošana, māksla, zīmēšana, un pieredzu, ka ik pa laikam ir posms, kad šī tēma kļūst aktuāla.
– Kāds ir 2022. gada jaunietis?
– Nezinu kāpēc, bet pirmā doma, kas ienāca prātā – vientuļš. Jo kaut kādā mērā, neskatoties uz to, cik jaunietim ir vai nav atbalstoša vide mājās vai citās vietās, kur viņš ir, šodien ir tik daudz iespēju, ka jaunietim ir milzīga atbildība būt veiksmīgam. Tas baida un uzliek tādu kā zīmogu – ja no visām miljons iespējām viņš neizvēlēsies vienu īsto, tad nebūs pietiekami veiksmīgs un nekas dzīvē nesanāks. Tādēļ teiktu, ka mūsdienu jaunietim ir vajadzīgs vēl lielāks atbalsts, varbūt pat vairāk nekā jaunietim senāk.
Jaunietis nereti baidās kļūdīties, baidās no neveiksmes. Dažkārt viņš kaut ko neuzsāk, tieši baidoties no neveiksmes. Atbalsts, iedrošinājums mēģināt un arī kļūdīties, piedzīvot neveiksmes ir ļoti svarīgs. Jā, mūsu jaunieši ir pieraduši darīt, piedzīvot, neatkāpties un ar neatlaidību izcīnīt savu vietu. Un ir labi, ka jaunietis pamēģina, saprot, ka tas viņam neder, iet tālāk, mēģina kaut ko citu.
Savulaik bija uzskats, ja kaut ko vienu iesāc, tev tas jāturpina. Bet tagad ir daudz piemēru, ka laiku pa laikam iesākto ir jāļauj nolikt malā, lai jaunietis turpinātu meklēt, izmēģinātu un atrastu patieso sirdslietu.
– Vai Jauniešu māja, Jauniešu dome arī palīdz ar kādiem jautājumiem tikt skaidrībā jauniešiem tik nozīmīgā dzīves posmā?
– Protams. Tāpēc arī saku, ka būt par jaunatnes lietu speciālistu nozīmē būt nomodā 24 stundas diennaktī, jo jaunietim sirds sāp tad, kad sāp, un tas ne vienmēr ir darba laikā. Un tās stundas, kas pavadītas sarunās – vienkārši sarunās par dzīvi, tas ir neizmērojami.
Un ne tikai es un mani kolēģi, arī jaunieši savā starpā ļoti cits citu atbalsta. Tas ir tas komandas gars – viens par visiem un visi par vienu. Es teiktu, ka Jauniešu mājā ir bijis ļoti daudz tādu stāstu, ka jaunieši mācījušies pārvarēt, cīnījušies ar dažādiem izaicinājumiem, tikuši pāri tiem un ieguvuši sajūtu, ka viņi var, ka viņiem izdodas. Un citi ir bijuši blakus kā balsts. Mums ir kopīgas atmiņas un kopīgi piedzīvotais.
Jaunieši ir patiesi, saka, ko domā. Ja negrib, viņš nedarīs, grib – darīs, kad ir priecīgs, viņš tevi mīl, kad dusmīgs – to pasaka. Attiecības ir ļoti skaidras. Un tā dzīvot ir viegli, mūsu attiecības un būšana kopā Jauniešu mājā ir bijusi īsta un patiesa. Protams, bijuši skumīgi un grūtāki brīži, bet tas mūs saliedējis.
– Savā uzrunā Jauniešu domes jubilejas pasākuma teicāt, ka svarīgi ir nedarīt jauniešu vietā. Vai ir sajūta, ka jaunietis te ir darītājs?
– Tā tam jābūt. Mūsu uzdevums ir būt fonā – blakus, bet visu procesu organizē un nodrošina jaunieši. Viņi visi ir izauguši Jauniešu mājā, kļuvuši par kolēģiem un lieliskiem cilvēkiem, un darītājiem.
Jaunatnes lietu speciālista pienākums ir iedot drošības sajūtu, finansējumu, pārējo izdara jaunietis. Piemēram, filmējot video svētku vakaram, pirmajā filmēšanas reizē mums bija tik daudz ķibeļu: tehnika nojuka, nestrādāja, vadi sasprausti nepareizi, bet pie rezultāta jātiek. Tas nozīmē, ka jāmeklē risinājumi – pašiem, nevis kādam citam, kas atnāks un visu salabos. Tādā veidā jaunieši mācās nevis padoties pie pirmās neveiksmes, bet radoši domāt. Svētku pasākums bija ļoti skaists, bet, lai tā būtu, ir ieguldīts milzīgs darbs, ko turklāt jaunieši dara kā komanda. Viņiem ir svarīga piederības un komandas sajūta.
Komentāri