Cēsniecei Annai Kupčei ceļošana ir sirdslieta. Kopā ar draugu Anna devās piecu mēnešu ilgā ceļojumā apkārt Eiropai, mērojot aptuveni 16 550 kilometrus garu ceļu un apceļojot 22 valstis.
Anna stāsta, ka ceļošana viņas dzīvē vienmēr ieņēmusi būtisku lomu. “Pēc dabas esmu “tūrists” – gan pēc iegūtās izglītības, gan pārliecības. Vajag kustēties un regulāri pabūt kādā jaunā vietā. Atceros, ka bērnībā dusmojos uz mammu – tā vietā, lai nopirktu man jaunu velosipēdu, tiku aizsūtīta divu nedēļu ceļojumā uz Alpu valstīm. Toreiz to nesapratu, bet tagad varu būt tikai pateicīga. Studiju gados aktīvi izmantoju Erasmus programmas iespējas, apceļojot, piemēram, Spāniju, Itāliju, Turciju. Ilgus gadus strādāju tepat Cēsīs, tūrisma asociācijā, kur darba nolūkos bija iespēja paviesoties populārākajās Eiropas valstīs. Brīvdienas arī pavadīju, aktīvi ceļojot, jo atrast lētas aviobiļetes uz spontāniem galamērķiem bija sava veida adrenalīna ķeršana.”
Annai patīk gūt jaunas emocijas, pieredzi, iepazīt cilvēkus, redzēt citu kultūru īpatnības. Viņa lauž priekšstatu, ka ceļošana ir dārga un ekskluzīva nodarbe, kuru var atļauties vien retais. Svarīgi esot prast plānot savas finanses. Anna piecu mēnešu ilgajam ceļojumam krājusi naudu teju pusgadu: “Patiesībā atliku līdzekļus, lai dotos pāris nedēļu ilgā ceļojumā uz tik iecienīto ASV vai Jaunzēlandi. Draugs tā vietā piedāvāja kemperī apceļot Eiropu. Biju diezgan skeptiska, sākotnēji uztvēru to kā joku – nu kā tā, kemperī un tepat, Eiropā! Pat prāta nenāca, ka ar plānoto budžetu izdosies ceļot bez raizēm gandrīz piecus mēnešus un gūt tik lielisku un neaizmirstamu pieredzi.”
Un tā sākās neaizmirstami piedzīvojumi, kas Annai ar draugu ļāva uzzināt daudz jauna par iepriekš nezināmām un nepopulārām vietām, saņemt vietējo iedzīvotāju neizmērāmu viesmīlību, nobaudīt jaunus ēdienus un gūt ieskatu dauzveidīgajā kultūras dzīvē.
“Mūsu ideja bija sekot bijušā “dzelzs priekškara” robežai un paviesoties Eiropas austrumu puses valstīs. Sākām ar Vāciju, kur apceļojām reiz sadalītās Vācijas robežu. Turpinājām ar Poliju un Baltijas valstīm, sekoja Baltkrievija un Ukraina. Legāli šķērsojām arī Krievijas teritoriju. Tad sekoja Moldova, apceļojot arī neatzīto Piedņestras Moldāvu Republiku jeb Transnistriju. Šķērsojām Rumāniju, galvenokārt apmeklējot Transilvānijas reģionu un Karpatu kalnus. Pēc tam sasniedzām kontinentālās Eiropas tālāko dienvidaustrumu punktu – Bulgārijas un Turcijas robežu. Tālāk bijām mazākās Balkānu valstiņās: Maķedonijā, Albānijā, Melnkalnē, Serbijā, Bosnijā un Hercegovinā. Beigās paviesojāmies Horvātijā, Slovēnijā, Austrijā un Šveicē, tad cauri Vācijai un Francijai devāmies uz Nīderlandi,” stāsta Anna, piebilstot, ka vairākās redzētajās valstīs viņa labprāt gribētu pabūt vēlreiz.
Arī laika apstākļi ceļotājus lutinājuši, jo piecos mēnešos lijis vien aptuveni desmit dienas. Ceļojumu jo īpaši interesantu padarījis fakts, ka pāris ceļā devās ar kemperi. “Salīdzinot ar vācu pensionāru dārgajiem un ekskluzīvajiem modeļiem, mūsu kemperis ir tāds pieticīgs, bet mums tajā ir viss dzīvošanai nepieciešamais – virtuve ar ledusskapi un gāzes plīti, labierīcības ar dušu un ķīmisko tualeti, kā arī vairākas atpūtas un guļamzonas. Ar uzlādētiem akumulatoriem varam nodzīvot pavisam neatkarīgi aptuveni nedēļu, bet ir iespēja izmantot arī saules enerģiju. Gāzes balonu uzpildījām tikai trīs reizes, ledusskapis, gaisa kondicionētājs un siltais ūdens bija pieejami vienmēr. Reizi nedēļā piestājām kempingā, bet lielākoties uzturējāmies vietās, kas bija pa ceļam,” stāsta Anna.
Viņa arī piebilst, ka ceļojuma laikā ne reizi nav jutusies apdraudēta vai saskārusies ar problēmām, kas saistītas ar pārvietošanās veidu. Gluži pretēji, pāris novērtē, ka piestāt pārnakšņošanai varēja gandrīz jebkur, nereti tās bija vietas ar brīnišķīgu ainavu. Anna norāda, ka kemperis rada neatkarības sajūtu – nav jāplāno, kur nakšņot vai kur braukt. Viņa ir izrēķinājusi, ka šāds ceļošanas veids esot krietni lētāks un izdevīgāks nekā aviobiļešu iegādāšanās un nakšņošana viesnīcās.
Anna dalās piedzīvojumos: “Tieši šāda veida piedzīvojums mainīja manas domas un salauza mediju radītos stereotipus, piemēram, par karu Ukrainā, musulmaņiem un citām sabiedrībā it kā “neērtām” tēmām. Sapratu, cik daudz ceļojumos bieži palaižam garām, izvēloties lidojumu. Ceļojot kemperī, ir iespēja būt tuvāk cilvēkiem un patiesai situācijai valstī, ne tikai tam, ko lepni rāda ceļveži vai reklāmas. Visspilgtāk atmiņā paliks kāda ģimene Baltkrievijā, kas mūs, pilnīgus svešiniekus, uzaicināja vakariņās, iekūra pirti, izguldīja un sadeva līdzi lielu maisu dažādu mājas gardumu. Atvadījāmies ar asarām acīs. Smeldzīgs bija Černobiļas puses apmeklējums, savukārt Odesā pie Melnās jūras piedzīvojām īstu tveici. Rumānija un Transilvānija paliks atmiņā ar savvaļas lāčiem meža vidū, Moldova ar zvaigžņotām naktīm klosteros un pļavās, kur mūsu miegu kemperī sargāja policijas patruļa. Maķedonijā piedalījāmies vietējo demonstrācijās strīdā ar Grieķiju par valsts nosaukuma maiņu. Īsta paradīze ir neskartās Albānijas pludmales ar zelta smiltīm un zilām lagūnām. Ilgi vēl atcerēšos, kā kemperis iestrēga pasaulē otrajā dziļākajā kanjonā Melnkalnē, bet nakts melnumā pēc ilgiem pūliņiem mūsu 3,5 tonnu smago motormāju tomēr veiksmīgi uzstūrējām augšup.”
Lai draugus un ģimeni informētu par piedzīvoto ceļojuma laikā, Anna izveidojusi īpašu sociālās vietnes Instagram kontu, kurā ievieto gan ierakstus, gan spilgtāko mirkļu fotogrāfijas.
Tagad Annas mērķis ir iekārtot mājvietu Cēsu pusē, lai pēc ceļošanas piedzīvojumiem būtu vieta, kur atgriezties mierā pie dabas un ģimenes. Viņa atklāj, ka drīz plāno doties atpūtas braucienā uz Kanāriju salām, vasarā viņa iecerējusi apciemot iemīļoto Šveici un kalnus, tomēr līdztekus tiekot kalti plāni kādam lielākam ceļojumam.
Komentāri