Ziemassvētku gaidīšanas laiks katram ir citāds, bet ikvienam īpašs. Straupes draudzes priekšniekam Normundam Gulbim darāmā daudz un ir arī mirklis pārdomām.
– Draudzes priekšnieks ir saimnieks. Straupes draudzes saimniecība ir liela. Jāgādā ne tikai par baznīcu, arī citiem īpašumiem.
- Nekautrējos teikt, ka īpašumi dara raizes. Cik varam, darām. Darbu sakrājies daudz, un parādās aizvien jaunas rūpes. Draudzes mājā pērn iegādātais jaunais apkures katls ieplaisāja. Nopirkts jauns, gaidām meistarus, kuri uzstādīs. Neplānoti izdevumi, ar tādiem arī jārēķinās. Draudzes locekļi saziedoja iegādei. Baznīcā apkure jāuzlabo, jo dievkalpojuma laikā siltumu nevar pūst, pārāk skaļi, bet pamazām vien zālē kļūst aizvien vēsāks. Baznīcu kurinām piektdienas vakarā, tad sestdienā un svētdienas rītā. Ja kurinātu katru dienu, kādam tas būtu jādara un cik malkas vajadzētu! Vēl ir arī divas krāsnis. Apkuri nedaudz pārbūvējām, tā tiek testēta, pats patlaban kurinu.
Mums ir draudzes skolas ēka, mācītājmāja, vēl arī “Dimantas”. Draudzes skolas ēka ir bēdīgā stāvoklī. Kad to atdeva draudzei, 50 gadus nekas nebija remontēts. Sadzīves apstākļi iedzīvotājiem nav atbilstoši 21.gadsimtam. Ūdens no akas, un, kur vien skaties, vajadzīgs nopietns remonts. Īres maksas ir atsevišķā kontā, un iekasētās naudas daļa tiek ieguldīta mājā. Lielākā maksa par dzīvokli ir 30 eiro mēnesī. Prasīt vairāk arī nevar. Jāuzkrāj, lai kaut ko varētu darīt. Draudzes mājā ir divi dzīvokļi, te ir jauniešiem telpas, draudzes tikšanās vieta. Ēkas ārpuse jāsakārto.
No baznīcas pamazām virzās nost sakristeja. Arhitektoniskā izpētē secināja, ka pirms vairākiem simtiem gadu nav pareizi izbūvēti pamati, tie ir izbīdījušies. Metāla saites ēku satur kopā. Daļa baznīcas logu jārestaurē. Pirms 20 gadiem baznīcas jumtam mainīja dakstiņus, speciālistiem jāapskata, kāpēc dažās vietās reizēm sūcas mitrums. Baznīcas mūris jāatjauno.
Tuvākajā laikā tiks pabeigta zvanu torņa restaurācija, atjaunots vēja rādītājs. Tas bija bēdīgā stāvoklī. 80.gados tornim bija skaidu apšuvums, toreiz to noplēsa un šķērsām uzlika spundētos dēļus. Ūdens pa spundēm sūcās iekšā. Tagad atjaunots skaidu jumts. Finansiālu atbalstu saņēmām no Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes.
To, ko šodien saglābjam, saglabājam nākamajām paaudzēm. Pirms zvanu torņa restaurācijas bija diskusija, vai vērts to atjaunot, jo pavisam sabrucis. Bet tas ir mantojums, ko mums atstājušas iepriekšējās paaudzes, tā ir arhitektūra. Straupes baznīca ir vienīgā Latvijā, kurai zvanu tornis atrodas parkā pie baznīcas. Tas būvēts 1848. gadā.
Aiz mācītājmājas ir pāris hektāru meža gabals, kur postījumus nodarījis mizgrauzis, egles kalst. Gaujas Nacionālajam parkam apstiprināšanai nodots cirsmas projekts. Cik varēsim, sagatavosim kokmateriālus, ir iecere daļu pārdot, lai var mācītājmājai pārmūrēt skursteņus, kaut ko izdarīt draudzes skolas ēkai. Kur skaties, visur vajadzības.
Darāmo neuzskaitīt. Protams, izdarīt var visu, sarunā pakalpojumu, samaksā, un viss paveikts. Jārēķinās, cik draudze var atļauties. Nevienam nav doma nedarīt, tikai – cik un ko varam. Būtiski, ka ir laba komanda: vietnieks Juris Lamberts, bijušais priekšnieks Arnis Lūsiņš. Kurš var, iesaistās.
Ja padomā, cik Latvijā nav vecu ēku, kurām jāmaina jumts. Saimnieki nevar atļauties. Pamazām, pat neredzami, tās iet bojā. Valstī ir atbalsta programmas ēku siltināšanai, saules paneļu uzstādīšanai, ja tāda būtu jumtu nomaiņai, daudzas mājas kalpotu vēl ilgus gadu desmitus.
- Šovasar baznīcas parks piesaistīja daudzus tūristus.
– Pavasara talka kārtējo reizi parādīja, cik daudz var kopā izdarīt. To rīkojām kopā ar pils aprūpētājiem. Ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Tāpat arī ar pašvaldību. Pagastā neviens neatsaka. Vietējie uzņēmēji - “Straupes piens, “Rožkalnu maize”, “Roze MJ” – vienmēr atbalsta.
Ir prieks, ka talkās piedalās ne tikai draudzes locekļi. Straupiešiem sava baznīca, pils ir svarīga. Viņi seko, kas baznīcā un tās apkārtnē notiek. Ja kas nav pagūts, uzreiz dzirdam – kāpēc tur nav sakopts. Līdz šim palikusi neīstenota iecere sarīkot tikšanos ar iedzīvotājiem, lai var saņemt draudzes atbildes. Vislielākā problēma, kāpēc kaut kas nav pagūts, ir laika trūkums. Pavasarī atkal jārīko talka. Vispirms jāizvērtē, ko drīkst darīt un kad. Jātīra grava, arī parka stūris jāsakopj.
– Straupes draudzes dzīve ir aktīva.
– Draudzē esam ap 60 cilvēku, uz dievkalpojumiem regulāri ir ap 20. Trešdienu vakaros vīri nāk kopā, ceturtdienās ir Bībeles stundas, piektdienās sadraudzības vakari, jauniešiem tikšanās. Pie mums brauc arī no citām draudzēm.
- Būtiski, ka draudzē ir daudz ģimeņu, dažādas paaudzes.
- Tā ir pārmantojamība no paaudzes uz paaudzi.
– Kā pats pievērsāties ticībai?
– Abas vecāsmātes ir limbažnieces. Viena bija pareizticīgā, otra luterāne. Abas vienmēr teica – es par jums lūdzu. Man bija desmit gadi, kad mamma un vecāmamma paņēma līdzi uz Limbažu baznīcu, kur bija jubilejas dievkalpojums. Tad pirmoreiz iegāju baznīcā. Kalpoja arhibīskaps Jānis Matulis. Man bija pārsteigums, kā viņš ienāca baznīcā kopā ar diviem mācītājiem, rokās zizlis. Nebiju nobijies, tas bija ļoti interesanti.
Vecaimātei mājās skapī augšējā plauktā glabājās Bībele. Ar brālēnu mācījāmies lasīt vecajā drukā. Šad tad piegājām pie skapja, ņēmām Bībeli un lasījām. Salikt visu kopā, saprast bija pagrūti, bet, kaut ko, kas tur rakstīts, gribētu noliegt, tā nebija. Man pamatu ticībai iedeva vecmammas.
- Straupes baznīcā tad bija koncertzāle.
– Visi jau teica – koncerts baznīcā, nevis koncertzālē. Kancele bija, soli tikai pagriezti uz otru pusi. Vienmēr saku – zem pleciem ir lāpstiņas, tie nav spārniņi. Visu mūžu jādomā, kā rīkojies. Ja jūti, ka esi ko nepareizi izdarījis – jāizlīgst, jāpiedod. Ticība liek domāt, kā uzvedies, izturies pret citiem. Protams, reizēm ir grūti. Pasaulīgās vērtības, kas ir apkārt, bieži nesader kopā ar tām, ko māca Bībele. Jānotur līdzsvars. Pašam jāizšķir, kas labs, kas slikts, un tas palīdz dzīvot. Dzīvojam sabiedrībā, kas pārpilna ar informāciju. Karš Ukrainā liek daudz domāt. Pasaule ir saliedējusies pret ļaunumu.
– Kā jaunajai paaudzei noturēt līdzsvaru?
- Vecākajai jābalsta un jāmāca. Nedrīkst uzspiest, kā saka – nedrīkst sist ar Bībeli pa galvu. Katram pašam jānonāk pie ticības, personiskām attiecībām ar Dievu. Nekas neiznāks, ja domāsi – ja jau Dievs grib, lai viņam ticu, ticēšu. Jābūt objektīvam pret sevi, jāprot vērtēt savas kļūdas. Bībelē ir pazīstamais teiciens: “Brāļa acīs skabargu redzi, savās baļķi neredzi.” Arī citāts no Bībeles: “Neskatieties uz maniem darbiem, klausieties manos vārdos.”Tas ir foklorizējies ar citu nozīmi. Kādam izstāstu savu pieredzi, es, lūk, darīju slikti, tu tā nedari. Tā to saprotu.
– Cik sen pats esat draudzē?
– 1989.gadā, kad man bija astoņpadsmit, apprecējos. Sareģistrējāmies dzimtsarakstu nodaļā, tad atbraucām uz baznīcu, noņēmām gredzenus, atdevām mācītājam. Mūs kristīja, iesvētīja un salaulāja. Tūlīt arī sāku aktīvi darboties draudzē. Gribētos, lai tie, kam tagad 20 gadi, tikpat aktīvi iesaistītos kā mēs tolaik, lai pārņem un turpina. Toreiz jau nebija tādu iespēju brīvajam laikam kā tagad, un saprotu, jaunajiem gribas tik daudz. Var braukt, uz kuru pasaules malu vien vēlas.
– Kur rast laiku? Vēl arī darbs, mājas, Zemessardze.
- Brīžam šķiet, vai neesmu uzņēmies par daudz. Tā kā esmu – jādara. Martā iestājos Zemessardzē. Mācītājs Gints Polis ir arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kapelāns. Reiz viņam pajautāju: “Varbūt man arī iestāties?” Atbilde bija īsa: “Piesakies!” Daudz pasaulē mainījās līdz ar karu Ukrainā. Februārī piezvanīju uz rekrutēšanas centru. Mēnesī trīs sestdienas, svētdienas esmu mācībās, apgūstu pamatkursu. Apjoms plašs – teorētiskās, praktiskās zināšanas. Fiziskā slodze ir pieveicama.
– Kāds jums ir Ziemassvētku vakars?
– Dievkalpojums, tad pie meitas un mazbērniem tepat Straupē. Līdz tam vēl daudz jāpagūst izdarīt gan mājās, gan draudzē.
Komentāri