Krista un Kristaps Šeļegovski par dzīvesvietu izvēlējušies Amatas novada Skujenes pagastu.
Viņi tagad auklē savu četrus mēnešus mazo Šarloti un saka: “Lauki ir pati labākā vieta, kur audzināt bērnus. Te ir daba, miers un klusums. Lai ko arī neteiktu par lauku ceļiem, mēs labāk kratāmies pa bedrēm, nekā bojājam nervus, stāvot Rīgā sastrēgumā.”
Pēc papīriem un sirds aicinājuma Krista ir fitnesa trenere un jogas skolotāja, kā arī sertificēta bērnu nometņu vadītāja. Jau vairākus gadus viņa rīko vasaras nometnes sešgadniekiem, bet pieaugušajiem un tiem, kas vēlas redzēt tālāk par horizontu, viņa ar vīru organizē ceļojumus uz ārvalstīm. “Rīkojam arī klases ekskursijas un dzimšanas dienu ballītes. Darām to, kas patīk,” stāsta Krista.
Arī Kristaps ir sertificēts sportiska dzīvesveida skolotājs, taču sirdslieta saistīta ar kapoeiru – brazīļu cīņas mākslu, kas ietver dejas, mūziku un cīņas elementus. “Beidzot man ir iespēja nodarboties un pelnīt iztiku ar savu hobiju. Tagad kapoeiru esmu atvedis no Rīgas uz Amatu, Jaunpiebalgu, Cēsīm, Valmieru un Smilteni. Kapoeira Latvijā ir kaut kas eksotisks. Bērnu atsaucība ir liela, tas nav standarta pulciņš – dejošana, florbols vai koris. Kapoeira ir kaut kas jauns, neizzināts,” saka Kristaps.
Krista stāsta, ka viņas mammu Intu Blūmu vienmēr saistījusi Vidzeme, tāpēc mamma iegādājusies Skujenes pagasta “Mežmalas”. Vasarās jaunieši braukuši pie mammas ciemos, bet pagājušajā pavasarī sapratuši, ka Skujenē paies visa vasara, jo sākās nometņu laiks un rudenī plānota meitiņas nākšana pasaulē, turklāt beidzies īres līgums dzīvoklim Mārupē.
Sākotnēji Kristapam lauki nepatika. Viņš saka, ka malkas gādāšana un doma par zāles pļaušanu vienmēr uzdzinusi drūmu noskaņojumu. “Pusaudža gados domāju – būšu vecpuisis, dzīvošu Rīgas centra dzīvoklī pašā pēdējā stāvā, celšos uz darbu pulksten sešos, dzeršu kafiju un skatīšos, kā mostas pilsēta. Daudz strādāšu, labi pelnīšu. Lauku mājas idille manās domās pat netika pieļauta. Tagad, skaties, viss sagriezies kājām gaisā. Kad atnācām uz “Mežmalām”, pirmie divi mēneši man bija ļoti smagi, bet laikam jāpaiet 28 dienām, līdz prāts pieņem jaunus modeļus, un arī es sāku visā saskatīt skaisto,” stāsta Kristaps.
Krista atminas vasaras nogali, kad Kristaps esot pateicis liktenīgos vārdus: “Varbūt paliekam šeit?” Mamma dažu nedēļu laikā pārcēlās uz jauniegādāto lauku māju Smiltenes pusē, jaunieši palika “Mežmalās”.
“Protams, nezinājām, kā tas būs, taču ātri ielāgojām, ja gribi siltu māju, tad jānes malka un jākurina, ja gribi kaut kur tikt, jātīra sniegs. Bet dzīvei laukos ir savs skaistums, te tu jūties brīvs, nekas tik mierinoši neiedarbojas kā dabas skaņas. Man tikko četras dienas nācās padzīvot Rīgā, tagad saprotu, ko citi domā, kad saka, ka Rīga smird. Tā nav metafora, Rīga tik tiešām briesmīgi smird. No visas tās kņadas sāp galva, esi uzvilcies,” saka Krista.
Pielāgošanās īsti laucinieciskai dzīvei notiek pamazām, bet ne jau viss, ko tradicionāli uzskatām par laukos vajadzīgu, nepieciešams. Krista un Kristaps vērtē, ka, piemēram, lopus gan viņi neturēs: “Mums nav tādu zināšanu, taču, no otras puses, zināšanas var iegūt un pārbaudīt darot. Piemēram, mēs pirmo reizi paši tecinām bērzu sulas. Nezinājām, kā pareizi jāieurbj bērzā, kas jādara, bet informācijas ir atliku likām. Turklāt, ko gan tu savā lauku saimniecībā vari izdarīt nepareizi? Nupat iegādājāmies melleņu stādus, mēģināsim visu izdarīt pareizi, lai iegūtu ražu. Nedrīkst baidīties, ir jāriskē, jādara,” saka Kristaps.
Arī tāds kārtīgs sakņu dārziņš, siltumnīca un rokas līdz elkoņiem zemē neesot jauniešu plānos, tam viņiem esot vecmāmiņa, kurai dārza darbi gan patīk, gan sanāk. Turklāt jaunieši saka, ka viņiem nebūtu laika šiem darbiem, jo jau tagad vasara nometnēm un citiem pasākumiem tik blīvi saplānota, ka brīvas palikušas tikai divas dienas.
Paziņas Kristai un Kristapam vaicā, kā ar mazo Šarloti, kur viņa ies skolā un kā ar bērnudārzu, taču jaunie vecāki apgalvo, ka ir ne tikai vispārzināmās iespējas. Kristaps uzskata, ka sabiedrība nonākusi tajā lūzumpunktā, kad varam teikt, ka “veca sistēma, jauni bērni. Dzīvosim, redzēsim, ir taču alternatīvas izglītošanās iespējas, piemēram, tālmācība”. Krista paturpina vīra teikto: “Mana māsa mācās tālmācībā, viņai tagad 16. Viņa ir gudra, mierīga un ļoti apmierināta ar izvēli. Vienmēr ir varianti.”
Abi jaunie skujenieši nesen sociālajos tīklos izveidoja domu grupu “Jaunieši laukos”, kas dažās stundās guva milzīgu rezonansi. Viens pēc otra grupā pieteicās jauni cilvēki, kas saimnieko laukos vai ļoti vēlas pārcelties tuvāk dabai. “Mēs publicējam savu ikdienu, ko darām, kas aktuāls, un saņemam milzum daudz komentāru. Mums raksta vēstules ar iedvesmas vārdiem. Cilvēki vaicā padomu, apmaināmies viedokļiem. Laukos grūti atrast palīdzīgas rokas, tāpēc grupā kāds izsludina talku un aicina palīgā līdzīgus entuziastus. Visu nosaka motivācija. Ja atrodi pareizo ceļu, tad šeit ir iespējams dzīvot labi arī finansiālā ziņā,” saka Krista. Kristaps apstiprina sievas sacīto, piebilstot: “Mārupē mēs mēnesī maksājām 500 eiro par īri vien, bet te, laukos, mēs samaksājām 500 eiro par malku visai ziemai. Šeit nav komunālo maksājumu. Mums ir sava aka, sūknis, jārēķina vienīgi elektrības patēriņš. Protams, tāda vides maiņa izsit no komforta zonas, taču visu izšķir pareiza plānošana, ko te ātri iemācās. Mums jāplāno iepirkumi nedēļai, bet nav impulsīvo pirkumu, mēs ietaupām. Viena lieta, kuras nedaudz pietrūkst, ir ēdiena pasūtīšana uz mājām. Pilsētā bijām raduši, ja kaut ko atzīmējam, svinam, tad pasūtām ēdienu mājās, tagad pašiem jāgatavo, bet, tā kā Kristai patīk gatavot, nav jau nekāda lielā bēda. Mēs tāpat divreiz nedēļā braucam uz Rīgu darba darīšanās, tad arī sevi palutinām. Mīnusus var atrast visur, bet jāskatās, kur vairāk plusu.”
Komentāri