Uzdrīkstēties, darīt un veidot dzīvi laukos

Aizvien biežāk, runājot par lauku iedzīvotāju aktivizēšanu, mudināšanu darīt pašiem, iesaistīties, tiek minēta biedrība “Latvijas Lauku forums”. Par tās mērķiem, paveikto saruna ar mārsnēnieti, projektu koordinatori Zani Seredinu-Puriņu.

– Latvijas Lauku foruma misija ir veicināt Latvijas lauku līdzsvarotu attīstību, lai Latvijas lauki kļūtu par vietu, kur dzīvo apmierināti cilvēki, kuri savā dzīvesvietā spēj realizēt ekonomiskās un sociālās vajadzības. Strā­dājam, lai veicinātu līdzsvarotu lauku attīstību, pilsoniskās sabiedrības veidošanos.

– Lauku attīstība ierakstīta katras pašvaldības, valdības, arī partiju dokumentos. Kur ir Lauku foruma vieta?
– Esam vidutāji, līdzsvarotāji. Ieraugām iespējamos sadarbības partnerus – nevalstiskās organizācijas, pašvaldības -, sadarbojamies ar plānošanas reģioniem, valsts iestādēm. Aizstāvam vietējo iedzīvotāju, lauku uzņēmēju viedokļus, vajadzības nacionālā un arī Eiropas līmenī. Kā jauniešu projekta pārstāve biju Briselē Eiropas Komisijā, kur bija vairākas tikšanās, aktualizējot lauku teritoriju un iedzīvotāju vajadzības. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena atgādināja: “Lauki ir mūsu sabiedrības pamats un mūsu ekonomikas sirdsdarbība. Tie ir mūsu identitātes un ekonomiskā potenciāla galvenā sastāvdaļa. Lolosim, saglabāsim savus lauku apvidus un ieguldīsim to nākotnē.”

Ja mērķis viens, tikai darot kopā, varēs paveikt iecerēto. Jāsa­darbojas dažāda līmeņa organizācijām. Esam iesaistījušies kopējā Eiropas lauku    tīkla darba grupā.  Arī Eiro­pas Savienībā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta laukiem, vairs nav absolūts uzskats, ka tikai pilsētas ir reģionu attīstības dzinējspēks. Tiecamies uz līdzsvaru, mijiedarbību, lai pilsētām ir saikne ar laukiem un otrādi. Lauku iedzīvotāji izmanto pakalpojumus pilsētās, pilsētnieki atpūšas laukos un izmanto vidi un dabu. Pilsēta un lauki ir viens palags, ko nevar pārgriezt. Pamazām tiek atrasts līdzsvars.

– Pēdējā laikā, lauku partnerību rosinātas, aizvien aktīvākas kļūst vietējās kopienas. Kaimiņi    nāk kopā, vēlas darīt, paust viedokli.
– Piemēram, mārsnēnieši ātri saprata, kā kopienas   ideja    var palīdzēt pašiem. Problemātiskāk ir pagastos, kur nav kaut viena idejas nesēja. Kādam ir jāsāk, bet vispirms jāsaprot, ka kopienas ideja    var būt noderīga katram un visiem kopā. Kopiena ir nākamais solis, kad atrasts pirmais domubiedrs, tad nākamais, vēl nākamais, kur katrs ir gatavs veltīt laiku kopīgajam. Arī atvēlēt finansējumu, materiālus un ko citu, kas vajadzīgs kādas ieceres īstenošanai, kuras mērķis ir  pagastā kaut ko uzlabot, tā veicinot attīstību. Ir pagasti, kuri līdz tam nav aizdomājušies. Tas ir laika jautājums. Ko­pienas sevi aizvien vairāk pierāda, un labie piemēri iedvesmo.

– Ko saprotam ar vārdu “kopiena”?
– Par kopienu uztveram visus pagasta iedzīvotājus. Ja pagastā divas vai vairākas nelielas aktīvistu kopas, būtiski, lai tās mijiedarbojas. Pieļauju, var būt, ka izveidojušās divas, jo nav izdevies sadarboties. Viena otru atgrūdošas kopas nevar saukt par kopienu. Tas nenāk par labu pagasta attīstībai. Var būt interešu kopienas, kas nav iezīmējamas vienā teritorijā.

Lielākais izaicinājums ir nodrošināt iespējami lielāku demo­krātiju lēmumu pieņemšanā, izvērtējot, kādas idejas, pasākumus īstenot, lai tie saistītu iespējami daudz iedzīvotāju, lai neaizskartu neviena ikdienas dzīvi.

– Svarīgi, kurš aicinās uz pirmo tikšanos. Vai tas ir kāds paš­valdības darbinieks vai pagastā pazīstams, aktīvs cilvēks.
– Tā ir problēma, jo katram ir dažādas profesionālās cepures. Ir reizes, kad svarīgi tās visas vienlaikus turēt galvā, lai pieņemtu un īstenotu kādu izaicinājumu. Ne­drīkst aizmirst, ka visi dzīvojam vienā pagastā un katram ir būtiski, kāda būs tā nākotne neatkarīgi no tā, ko darām ikdienā: strādājam pašvaldībā, vadām savu uzņēmumu vai audzinām bērnus un kopjam savu māju un vidi.

Iniciators ir svarīgs, ņemot vērā, cik neaktīva Latvijā ir pilsoniskā sabiedrība, kā arī iedzīvotāji neuzticas valsts pārvaldei. Tas var būt iemesls, kāpēc, ja kopā aicinātājs ir pašvaldības darbinieks, viņam tas neizdodas. Var būt arī situācija, ka kāds aicina kopā, vēlas darīt, bet negūst atbalstu, jo var uzrunāt tikai sev pazīstamos, ģimenes locekļus, citi vērtē, ka tas uz viņiem neattiecas. Kopā nākšana jāorganizē atklāti, atvērti, lai droši varam teikt – visi ir aicināti, visu viedokļi uzklausīti. Tas ir demokrātijas zemākais pamata līmenis – pašu organizēta pilsoniskā sabiedrība. Ar to pašvaldība nevarēs nerēķināties.

– Kā ar pašvaldības resursu izmantošanu?
– Kāds ir kopējs labums? Iedzī­votāji ir pašvaldība. Vislabāk sastrādāties, ja finansējums ir no abām pusēm un skaidri zināma mērķauditorija, kurai tas tiek izmantots. Tad nav būtiski, vai to dara domes darbinieks vai aktīvs iedzīvotājs, kurš strādā kur citur.

– Domubiedru, aktīvo cilvēku kopas – tā ir uzticēšanās. No­zīme ir arī cilvēciskajām attiecībām.
– Protams. Ja saprotam, ka kāds pagastā uzsācis kopienu kustību, bet man īsti nepatīk, jo nedara, kā es gribētu, neviens neliedz pašam aicināt domubiedrus un veidot savu kopu. Tad ir laba iespēja sadarboties lielākiem mērķiem, ne jau konkurēt. Uzticēšanās nerodas vienā dienā. Aizies pirmoreiz uz tikšanos, nepatiks, bet tas nenozīmē, ka ar laiku tas, ko kopa darīs, tās devums kopienai viņu neieinteresēs, un tad gribēs piedalīties.

– Pagastos bieži vien aktīvāki ir ienācēji, vietējie pieraduši pie ikdienas un negrib neko mainīt.
-    “Latvijas lauku forums” vasarā rīkoja tikšanos jaunienācējiem laukos. Viņi atzina, ka jūtas izstumti no vietējās kopienas. Viņi nesaprot, kā iekļauties, ar ko sākt. Vienkāršākais iepazīties ar tuvāko kaimiņu, daudz var uzzināt bibliotēkā, kultūras namā, šis ceļš ir jāatrod katram pašam.

Jaunienācēji arī mazāk baidās no izaicinājumiem. Vislabākais, ja kopienā uzņem jaunos, viņiem stāsta par pagastu, kā te kas noticis, arī vēsturi, un uzklausa, kādu viņš redz pagastu. Varbūt viņš dzīvi laukos redz pavisam citādi. Būtiski ir citam citu uzklausīt. Tā    ir novērota likumsakarība – jaun­ienācēji ar degsmi, resursiem un zināšanām var palīdzēt straujākiem soļiem nonākt pie mērķiem.

Arī pati jūtos kā jaunienācēja, kaut esmu atgriezusies Mārsnē­nos. Pamazām iesaistos vietējās kopienas dzīvē. Mārsnēnos gan jaunienācēji tiek pieņemti, uzklausīti.

– Ideju jau parasti netrūkst. Lai kaut ko izdarītu, nepieciešams finansējums.
– Iedzīvotāji spēj paveikt daudz. Solis pretim jāsper visiem. Ne­drīkst baidīties. Ja paši būsim aktīvi, pierādīsim, ka ar mums var sadarboties, mūs uztvers kā partnerus. Tad būs arī finansējums. Jau tagad ir dažādas iespējas to piesaistīt. Ir pozitīvi piemēri, ka arī uzņēmēji sāk atbalstīt kopienu ideju īstenošanu. Protams, katrā pagastā situācija ir citāda.

– Vai nebūs problēma ar finansējuma piesaisti, jo naudu jau tāpat vien nevar iedot, vajadzīga juridiska persona? Ja nodibina biedrību, ir izdevumi – grāmatvedība, bankas konta uzturēšana.
– Tas uztrauc. Ikdienā katrs ir noslogots, vasarā laukos dārzi jākopj, papildu pienākumiem atrast laiku jau tā nav viegli. Jābūt skaidram plānam – ja dibinām biedrību, kādas tā pavērs iespējas, kādas jāuzņemas saistības. Gri­bētos cerēt, ka lēmumi dibināt biedrības nebūs sasteigti.

– Kas ir Demokrātijas akadēmija? Tā tikko sākusi darboties.
– Vai katrs zinām, kā demokrātija izpaužas ikdienā? Šķiet, jā, bet vai tā ir? Valsts attīstība iespējama, ja tā notiek visos līmeņos. Kā es kā kopienas pārstāve varu iesaistīties, veltīt brīvo laiku, lai savā pagastā veidotu patīkamāku dzīvi, tad valsts un pašvaldību līmenis, kam jāsaprot, ko vēlas vietējie iedzīvotāji, ko viņi paši gatavi darīt, kur jāatbalsta. Kopienām savukārt jāsaprot, ko un kā var darīt pašvaldība un valsts. Spēt  saprast un saredzēt, kā sadarboties, lai darītu kopā– tas ir Demo­krātijas akadēmijas uzdevums. Liene Valdmane, mācību programmas līdzautore, precīzi pateikusi: “Mēs visi – mazi un lieli – mācāmies demokrātiju, taču katrā dzīves posmā mācāmies citādi. Mūsu mērķis ir ne tikai izzināt un izprast demokrātiju, bet arī mainīties, kļūt aktīvākiem, līdzdarboties, tādējādi mainot arī mūsu kopienu, valsti, Eiropu un pasauli.”

Demokrātijas akadēmijā pieteicās vairāk nekā 300 cilvēku, daudzi vietējo kopienu līderi, arī paš­valdību un valsts institūciju darbinieki. Bija konkurss, tika izraudzīti dalībnieki no visiem reģioniem.

– Kāda ir atgriešanās Mār­snēnos?
– Jau sen zināju, ka atgriezīšos. Ar vīru ceļam māju. No 1.janvāra esam mārsnēnieši. Esmu dzimusi, augusi Mārsnēnos, te pabeidzu pamatskolu, tad mācības Valmi­e­rā, studijas Rīgā. Mārsnēniešu kopas aktivitātei sekoju attālināti. Tagad varēšu iesaistīties. Dzīvi laukos veidojam paši.