Cēsniece Laima Tērauda visu mūžu bijusi smaidīga, enerģiska, laipna.
“Ļoti gaidu ciemiņus. Man pietrūkst sabiedrības, gribas būt cilvēkos, aiziet uz kādu pasākumu, teātra izrādi,” viņa saka un klusi piebilst: “Esmu tāda pati, kāda biju agrāk. Tikai vienai kājai ir protēze un to, ko varēju agrāk izdarīt, tagad tikai ar prātu izdomāt.” Dzīvespriecīgajai un uzņēmīgajai Laimai neviens nepateiks, ka viņai gada nogalē būs jau 85 gadi. “Visi saka, ka tik daudz nav, tas labi. Enerģijas man visu mūžu bijis pārpārēm,” atsmej Laima.
Arī bērnībā saulīte ne vienmēr silda
Laimas dzimtā puse ir Sigulda, pēc tam ģimene dzīvoja Jūrmalā, tad pārcēlās uz tēva dzimto Raiskumu. “Tēvs bija saimniecisks. Gan Siguldā Rakstnieku pilī, gan Jūrmalā bērnu namā bija saimnieciskais vadītājs. Kolhozā brigadieris. Mamma bija mediķe, bet kolhozā strādāja kantorī,” stāsta Laima un uzsver: “Esmu tēva meita. Viņš bija izdarīgs, visu prata. Spēlēja dažādus instrumentus, dziedāja, dancoja.”
Ar sirsnību Laima atceras mācības Cēsu 2.pamatskolā. “Dzīvoju internātā. Direktors Švinka vakaros mācīja par pieklājību, ļāva darboties laboratorijā, kas bija pilna ar mēģenēm, stāstīja par dabu. Viņa sieva man bija klases audzinātāja. Valdīja ģimeniska gaisotne. Bieži vien vēlāk pazīstamā diriģente Līga Priedīte sēdās pie klavierēm, es dziedāju,” jaukās atmiņās kavējas cēsniece.
Tad sekoja mācības vidusskolā, to diemžēl neizdevās pabeigt. “Man neveicās ar ķīmijas skolotāju. No ķīmijas neko nesapratu. Kā var būt, ka māk lasīt, rēķināt, bet nevar atcerēties CO, Zn, Ca? Citi skolotāji slavēja, ka esmu gudra, bet ar ķīmiju un skolotāju nesapratos, stundās nācās paciest dažādus pazemojumus,” atklāj Laima. 10.klasē viņa vidusskolu pameta.
Iznāca ne tā, kā gribējās
Laima atgriezās pie vecākiem. Strādāja kolhozā gan lauku brigādē, gan citus darbus. Viņa atzīst, ka Raiskumā dzīvei nebijis ne vainas. Raiskuma pilī, toreiz Meža skolā, katru nedēļas nogali bija balles. “Cik tad varēju nopelnīt? Tēvs bija atbalsts, savu reizi iedeva naudu kaprona zeķēm, kas tik ātri plīsa. Man patika būt cilvēkos. Toreiz jau nebija tā kā tagad – tikko satiec puisi, pogā tik podziņas vaļā. Ja puisis nobučoja, tas jau kaut ko nozīmēja, ” ar smaidu tikumus vērtē Laima.
Drīz vien viņa saprata, ka negrib dzīvot laukos. “Mani vilka teātri, kultūras dzīve,” atzīst Laima. No bērnības Siguldā viņa draudzējās ar Alni, kura ģimenē regulāri ciemojās, kopā gāja uz koncertiem, izrādēm. Laima pasmaida, acīs skumjas: “Redzēju citu dzīvi nekā laukos. Liktenis nebija lēmis mums ar Alni būt kopā. Laikam jau tomēr ne liktenis, bet mana mamma.”
Tolaik Raiskumā no izsūtījuma atgriezās Jānis Tērauds, Laima viņam bija iepatikusies. Mammai Jānis bija pa prātam, bet Laima atteica vienreiz, otrreiz. “Mamma gribēja, lai palieku laukos, būs sava saimniecība, Jānim krūtis pilnas ar medaļām par labu darbu, būs kolhozā traktorists, un mums būs viss,” atmiņās kavējas Laima. Kaut domas un sirds pretojās, mammas uzstājība, pierunāšana paveica savu. “No Aļņa ilgu laiku nesaņēmu vēstules, rakstīju viņam, atbildes nebija. Apprecējos ar Jāni un tikai vēlāk uzzināju, ka mamma Aļņa vēstules bija slēpusi. Bez mīlestības apprecējos. Pazaudēju laimi, ko visu mūžu nožēloju,” stāsta Laima.
Darba mūžs rūpnīcā
Cēsīs cēla autoremonta rūpnīcu, Laimai izdevās pierunāt Jāni pārcelties. Viņš bija labs speciālists, mācēja krievu valodu un kļuva par brigadieri. Laimu pieņēma darbā par uzskaitvedi, vēlāk viņa kļuva par grāmatvedi.
“Kantorī bijām tikai divas latvietes, pārējās krievietes. Sākumā strādnieki bija gandrīz tikai iebraucēji. Vēlāk brauca jau viņu radi. Bija ap tūkstotis strādnieku, strādāja trīs maiņās. Viss bija tikai krievu valodā, pasūtījumi no visas Padomju Savienības. Valdīja krievu darba tikums – turpat strādāja un dzēra, atlaidās uz dīvāniņa. Krievi ir enerģiskāki, latvieši pakļāvās. Šņabītis daudz ļauna nodarīja, meitenes dzēra tāpat kā puiši. Mans Tērauds varēja nedēļu nenākt mājās,” atmiņās kavējas Laima un atzīst: “Tāda dzīve bija daudzās ģimenēs. Kādu laiku piecietu, bija kauns, ka vīrs iet pie citas, arī palikt vienai ar diviem bērniem. Pamazām saliku viņa mantas, kad bērni jau vairs nebija tik mazi. Vīram dzīvē galvenais darbs un sievietes. Tā nebija laimīga laulība. Bet man ir izaugusi brīnišķīga meita un dēls.”
Līdztekus darbam grāmatvedībā Laima bija gan arodbiedrības un sanitārās kopas vadītāja, gan ilgus gadus arī kultūras dzīves organizētāja rūpnīcā. “Rīkojām balles. Modē bija somu pirtis, kur svinējām jubilejas, uzņēmām viesus no visas Savienības. Rūpnīcā bija jauktais ansamblis, orķestris, daudz tika veltīts sportam. Algas bija samērā labas, braucām ekskursijās pa visu Padomju Savienību,” atmiņās kavējas autoremonta rūpnīcas darbiniece un piebilst: “Maz esam palikuši. Vēlākos gados ienāca jaunie speciālisti – latvieši. Vide lēnām mainījās. Rūpnīcā varējām no kniepadatas līdz lidmašīnai izgatavot.”
Laima atzīst, ka viņai pēc 32 gadu darba rūpnīcā palaimējās aiziet pensijā pirms privatizācijas. “Par to bagātību, ko izsaimniekoja, grūti runāt,” saka cēsniece.
Dziedāt un sagādāt prieku
Kad bērni bija paaugušies, Laima gribēja dziedāt korī. “Aizgāju uz “Vidzemi”, pārbaudē tā nobijos, ka nevarēju padziedāt, mani nepieņēma. Pēc gada koriste Olga Radziņa aizlika labu vārdu, diriģents Cintiņš pat nepārbaudīja, kā dziedu, pieņēma korī,” ar šķelmīgumu balsī atceras Laima.
Ar koriem viņai saistās gadu desmiti. Kad sadzīves pakalpojumu kombinātā tika veidots koris “Wenden”, viņa iesaistījās tā organizēšanā. Kad Līga Priedīte sāka vadīt “Ābeli”, aicināja uz savu kori. Kādu laiku Laima dziedāja gan “Wenden”, gan Ābelē”.
“Cik Dziesmu svētkos esmu bijusi, jāskaita. Pēdējos vairs nebiju, grūti estrādē nostāvēt,” teic ilggadējā koriste un uzsver: “Dziesmu svētki ir kas personisks. Esi mācījies dziesmas un vari parādīt, ka ar tām māki aizraut citus, ka esi kas īpašs. Un esi lepns! Kad uzvelc tautastērpu, jūties citāds. Dziesmusvētkus izdzīvo sirdī. Tas ir laimes mirklis, atgriezīsies mājās, būs, ko atcerēties. Arī satikšanās, skatieni, kopā būšana, kas nav jāzina ne sievai, ne vīram.”
Kultūra visu mūžu Laimai bijusi ikdienas nepieciešamība. Kādā pasākumā viņa iepazinās ar valmierieti Jāni, kurš nu jau daudzus gadus ir domubiedrs, draugs, ar kuru kopā apmeklēti koncerti, izrādes. Viņš aizvien brauc ciemos.
Katrā dienā ir kas vērtīgs
Jau būdama pensijā, Laima ilgus gadus strādāja par apdrošinātāju, darīja vēl citus darbus. Ne tikai dziedāja korī, arī aktīvi darbojās gan pensionāru biedrībā, gan Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības Cēsu nodaļā. “Man enerģijas un ideju netrūka,” viņa atzīst.
Laima visu mūžu savu dzīvi, kā tagad teiktu, dokumentējusi. Sakrāts daudz fotogrāfiju par darba gaitām, prieka brīžiem ar domubiedriem. Viņai ir daudzas gadagrāmatas, kurās ikdienas vērojumi, avīžu izgriezumi, fotogrāfijas, kas ataino tobrīd svarīgo. “Tagad šķirstu, parunājos ar pazīstamiem cilvēkiem, atceros, ko kopā darījām,” Laima klusi saka.
“56 gadus dzīvoju šajā mājā. Te bija betona sienas, kad ienācām. Pēc nedēļas piedzima meita. Viss pašas gādāts, jo vīram neko nevajadzēja. Atceros, kā nopirkām pirmo radio “Sakta”. Ar bērniem klausījāmies mūziku, skatījāmies uz zaļo lampiņu un priecājāmies,” atmiņās kavējas Laima un atklāj, ka izaudzināt bērnus un pašai vienmēr būt elegantai palīdzējis krusttēvs. “Tēva brālis bija Amerikā, sūtīja apģērbu un dolārus. Man bija skaistākas kleitas nekā citām,” ar smaidu teic Laima.
Un mainās viss
Dzīve enerģiskajai un dzīvespriecīgajai Laimai uzlika pārbaudījumu, kādu viņa nenovēl nevienam. Uz dīvāna malas zem ceļgala uzsita pavisam mazu brūci. Nepievērsa uzmanību. Bija vasara, neapsaitēja, gāja peldēties.
“Ar vēnām bija problēmas, pabraucu ar riteni, un bija labi, krampji kājas nerāva, nesāpēja. Bet brūce kļuva lielāka. Viena paziņa ieteica uzlikt kādu lapiņu, cita pasmērēt ar smērīti, gan pāries.
Izlasīju, ka Rīgā ir mags, kurš var izārstēt visu. Aizbraucu. Viņa kabinets kā indiešu celle, vienā zeltā, skulptūras un vīraks, uguņi, jutos kā pasakā. Stūrī liels akvārijs, tajā čūska, tā viņa talismans. Pašam pirkstos zelta gredzeni, skatījos kā brīnumā. Viņš kaut ko stāstīja, prasīja, vai kļūst silti. Ne man silti, ne auksti. Piecas reizes izbraukāju. Līdz meita pārliecināja, ka nav taču nekāda labuma. Tad aizgāju pie ārsta.
Sekoja vēnu operācija, bija cerība, ka caurums sadzīs. Bet tas kļuva tikai lielāks, bija jau kā dūre. Kāja sāka sāpēt aizvien vairāk. Dzēru zāles pret sāpēm, apstrādāt brūci uz māju nāca māsiņa. Laiks gāja, labāk nekļuva, tad atbrauca dēls un brīnījās, ka dzīvoklī smird pēc puvekļiem. Pārskatījām, nekā nav. Izrādījās, mana kāja. Viņš sarunāja dakteri Rīgā, Traumatoloģijas slimnīcā. Bija četras operācijas, bet pušums pletās aizvien straujāk, mainīja krāsu – zila, melna, sarkana, duļķaina kā žampa. Izrādījās, brūcē ir bacilis, pret kuru nav antibiotiku. Sāpes bija neizturamas. Kliedzu. Tad dakteris pateica, ka ļoti gribējis kāju saglābt, bet nav izdevies. Varu cīnīties, kamēr izturēs sirds, ja noņems kājiņu, dzīvošu. Sāpēs biju tā nomocījusies, ka bija vienalga, jo gribēju nomirt,” notikumus, kas mainīja dzīvi, atceras cēsniece un uzsver: “Viss sākās ar manu lētticību.”
Sekoja atveseļošanās Vaivaros, tad ratiņkrēslā Laima atgriezās mājās. “Gulēju dzīvoklī, neviena nav. Draugs dzīvo Valmierā, viņam jau 85 gadi. Nav spēka palīdzēt. Atbrauca meita no Anglijas un nokārtoja pansionātu. Citas iespējas nebija. 2019.gadā 14.oktobrī nokļuvu pansionātā. Tad otrreiz biju Vaivaros un dabūju protēzi. No zālēm, sāpēm, kas to lai zina, bija ietekmēta gan dzirde, gan redze, nevarēju parunāt. Tāda biju,” stāsta Laima.
Pamazām vien dzīvotgriba, spīts uzsāka cīņu par dzīvi. “Pansionātā bija vingrošana, zālē sabraucām ratiņos, speciāliste rādīja, ko un kā darīt. Daudzi neko nedarīja, es žiperīgi kustējos. Ja Dieviņš neņem uz kapsētu, jādzīvo un jākustas,” saka Laima un uzsver, ka diemžēl ir daudz vecu cilvēku, kuri bijuši darbīgi, bet tagad saka, ka tikai gaida vakaru.
Viņa dīki nesēdēja istabiņā, piedalījās pansionāta pasākumos. “Skorpions var daudz izturēt,”saka seniore un piebilst: “Pansionāts, lai cik tas labs, bet māja ir māja. Gadu un trīs mēnešus nodzīvoju pansionātā.”
Ja vien būtu palīgs
Laima rāda palīglīdzekļus, kas ļauj būt kustīgai, tikt galā ar ikdienu, ir iemanījusies arī izmazgāt grīdu. “Ir labas un drūmas dienas, bet visvairāk pietrūkst saskarsmes ar cilvēkiem. Gribētu darboties biedrībā, esmu aizvien kaulinieku valdē, bet uz pasākumiem ir jātiek. Esmu arī Invalīdu biedrībā. Taksometra šoferi negrib palīdzēt ielikt staiguli, salocīt protēzi. Bija biļete uz Valmieras teātri, nebija, kas aizved,” pastāsta Laima.
Katru dienu viņa no dzīvokļa trešajā stāvā nokāpj līdz pastkastītei. Aiziet līdz ārdurvīm paelpot svaigu gaisu. Laimīgi ir brīži, kad kāds ciemiņš vai dēls var palīdzēt pastaigāt ārā. “Meita aicina uz Angliju, bet ko tur darīšu, valodu nesaprotu. Cik var, palīdz dēls. Man ir pieci mazbērni un divi mazmazbērni, brauc ciemos,” stāsta Laima.
Laima vakarā meitai uz Angliju nosūtīs fotogrāfiju, parunāsies. “Man jau lielākoties saziņa pa telefonu. Kāds jāuzmundrina, jāuzklausa, vai parunājamies par ikdienu. Daudzi aizsaulē, citiem nav spēka atnākt. Par katru, kurš atnāk, priecājos,” saka cēsniece Laima.
Nav viegli pieņemt, ka kaut ko vairs nevari, ka jānēsā 12 kilogramu bluķis – protēze, atzīst Laima. Bet dzīve turpinās. Viņa plāno, ka tāpat kā pērn ar Invalīdu biedrību noteikti aizbrauks ekskursijā. Nesen pabija Līgatnē ciemos pie Līgas Bieziņas. “Viņa prata mani atgriezt dzīvē. Redzēja manī to spēku, kas lika dzīvot,” ar sirsnību balsī saka Laima Tērauda.
Komentāri