Ina Mieze (28 gadi) otro mācību gadu strādā Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskolā par sociālo pedagoģi un ir arī audzinātāja deviņiem
astotklasniekiem.
Par viņiem Ina saka – vislabākajā vecumā. Ina ir stalbēniete. Te mācījās pamatskolas klasēs, vēlāk ģimnāzijā Cēsīs. Latvijas Universitātē studēja latviešu valodu un literatūru. Atgriezās Stalbē, strādāja tirdzniecībā. Droši vien ne jau nejauši piekrita strādāt pusaudžu rehabilitācijas centrā “Saulrīti”. Tur iepazina sociālo darbu. “Kad skolā piedāvāja būt par sociālo pedagogu, sapratu, kas tas ir tas, ko vēlos darīt,” teic Ina un uzsver, ka ikvienam dzīvē cilvēciskas attiecības, sapratne, sev tuvo cilvēku atbalsts ir nenovērtējams. “Un jo īpaši bērniem, kuriem ikdienā nav blakus savējo. Skolā esam radošs, draudzīgs kolektīvs. Varu mācīties no kolēģu pieredzes, esam arī vairāki jauni pedagogi. Man darbavieta vienmēr kļūst par otrajām mājām. Ja jūtos labi, gribas iet uz darbu, tad viss kārtībā,” pārdomās dalās stalbēniete.
Sākot strādāt skolā, Ina otrreiz iestājās universitātē, lai iegūtu grādu sociālajā pedagoģijā. “Četras dienas strādāju, divas esmu Rīgā studijās. Man ir vieglāk studēt nekā tiem, kuri nestrādā profesijā. Zinu, kā ir dzīvē, dzirdot teoriju, varu salīdzināt, sev apstiprināt, ko daru pareizi, vērtēt, kā kurā problēmsituācijā rīkojos,” pastāsta Ina.
Viņa atgādina, ka diennaktī ir pietiekami daudz stundu un tajās var pagūt izdarīt ļoti daudz. “Man svarīgi, lai tuvākie cilvēki būtu līdzās. Tas arī ir iemesls, kāpēc pēc studijām nepaliku Rīgā. Lielā pilsēta mani nekad nav vilinājusi, neesmu turp rāvusies. Ja vajag pilsētas burzmu, pusotra stunda, un esi Rīgā,” saka Ina un piebilst, ka gribētos, lai Stalbē jaunieši būtu aktīvāki. Viņa atbalsta pašvaldības lietu speciālisti, lai iekustinātu padsmitgadniekus, lai paši vairāk dara, iesaistās novada dzīves organizēšanā. “Viņi jāiedrošina, viņiem jāuzticas. Kopīgos pasākumos redzu, ka viņi grib darīt,” pārliecināta Ina, atzīstot, ka sarunas, sadarbība ar novada jauniešiem reizē arī paplašina viņas redzesloku.
“Novadā ir lielas iespējas,” atgādina stalbēniete. Viņa iesaistās starptautiskajā jauniešu apmaiņas projektā. “Pieredze jākrāj arī ārpusē. Nesaku nē, ja jūtu, ka kaut ko gūšu, izmantoju iespēju iepazīt citas zemes,” teic Ina un piebilst, ka nav mājās sēdētāja, bet ir reizes, kad gribas klusumu.
Ina dejo arī “Idumejā”, spēlē volejbolu, apmeklē treniņus atlētiskajā vingrošanā. Ar lepnumu viņa uzsver, ka ir viena no dedzīgākajām florbola komandas “Pārgauja” fanēm. Kad komandai ir mājas spēles, Ina tās komentē. Ja vien ir laiks, brauc uz komandas spēlēm citur. “Ja komentējot emocijām jāpaliek pie paša, tad, esot līdzjutējos, tās var izdzīvot pārpārēm,” atklāj stalbēniete un atgādina, ka Pārgauja bez florbola nav iedomājama. Arī dēls Olivers trenējas florbolā, kopā ar mammu apmeklē spēles. Ina atzīst, ka noteikti abi gribētu vairāk laika pavadīt kopā. “Dzīvē ir jāsaskata iespējas, jāpamēģina. Ja uzreiz neiznāk, ar katru nākamo reizi veiksies labāk. Tam, ko dari, ir jāpatīk, jādod gandarījums. Man tā ir,” saka stalbēniete Ina Mieze.
Komentāri