Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Kopīgs atveseļošanās ceļš

Iveta Rozentāle
07:52
29.08.2023
156
Briedisi Dzivesstasts 2 2

Līga un Jānis bija pazīstami jau kādu laiku, viņiem bija kopīgi draugi, pamazām sāka satikties un arī kopīgi lietot alkoholu. Kurp tas viņus aizveda un kā nonāca līdz atturībai?

Ceļš uz skaidrību caur drauga nāvi

Kad Jānis gribēja iegūt pilota licenci, uz laiku alkohola lietošanu pārtrauca. “Kļuvu pilots, ārēji biju solīds, bet manī mājoja bezatbildība, patika alkohols, turpināju dzert. Tā tiku izmests no vairākām aviokompānijām. Līdztekus piedzīvoju drauga, kurš lietoja heroīnu, nāvi. Viņš nomira man blakus, man likās, ka es viņu esmu nogalinājis. Tad gan domāju, ka man kaut kas jādara, aizbraucu uz rehabilitāciju Taizemē.” Un tur Jānis bija ne vienu reizi vien.

Tajā laikā Līga sāka apmeklēt pašpalīdzības grupas: “Man likās, ka man Jānis jāatbalsta, sevī es nesaskatīju nekādu problēmu. Nolēmām abi palikt skaidrā, dibināt ģimeni, apprecējāmies, mums piedzima divi bērni.”

Jānis ārstējās, sāka dzīvot bez atkarību izraisošajām vielām, bet Līga savu problēmu neredzēja.

Ieraudzīja sevi no malas

“Bērnu piedzimšana parādīja manu alkoholiķes spilgto dabu, kad sāku izjust alkohola nevadāmību.    Bērni bija mazi, Jānis kā pilots bija prom no mājām, es noliku bērnus gulēt un niekojos ar alkoholu – arvien lielākos daudzumos. Kad Jānis atkal brauca uz atveseļošanās centru, pat biju dusmīga, šķita, ka labāk kopā iedzersim. Un man arvien likās, ka mums ģimenē ir viens alkoholiķis un narkomāns, un tas ir Jānis

Līdz ar pieaugošajām nesaskaņām ģimenē, abi izlēma pašķirties, bērni palika pie Līgas. “Pēc kāda laika attapos, ka visās problēmās nebeidzami biju vainojusi Jāni, un tad ieraudzīju, ka pati katru dienu dzeru, lietoju antidepresantus, paģiraina eju vai pat neeju uz darbu, nespēju pienācīgi parūpēties par bērniem. Gribējās, lai viss ir kārtībā, bet nesapratu, kā to panākt, viss kļuva arvien sliktāk. Sāku apjaust, ka, iespējams, arī manī ir problēma un arī es esmu alkoholiķe. Jānis redzēja, ka nespēju pienācīgi parūpēties par bērniem, uz to norādīja, bet es uz viņu par to dusmojos, jo ļoti mīlēju bērnus. Bet tad sapratu, ka viņam ir taisnība un ar savu mammas misijas sajūtu bērniem vairāk nodaru pāri.    Padevos, metu egoismu un lepnumu pie malas, zvanīju Jānim un teicu, lai palīdz. Un viņš palīdzēja,” atklāj Līga.

Jāsāk šodien, nevis rīt

Viņa neslēpj, ka sākums bija grūts: “Visu laiku likās, šodien vēl var mazliet, bet no rītdienas gan nedzeršu. Bet vienā reizē Jānis man jautāja – vai vispār kādreiz rītdiena pienāks? Un es sapratu, ka rītdiena man nepienāks, jo es visu laiku atlieku. Es gaidīju mirkli, kad man negribēsies dzert, tādu kā brīnumu, kad visas zvaigznes sastāsies, visas kārtis sakritīs, un būs īstais mirklis, kad atmest. Bet tāda mirkļa nav, īstais mirklis ir tieši tagad. To saprotot, atvadījos no alkohola un pieņēmu lēmumu – viss, es nedzeru. Tas bija grūti, pirmie trīs mēneši bija ārkārtīgi sarežģīti. Bet man bija tikai viens noteikums – lai vai kas, atļaušu sev justies, cik draņķīgi vien iespējams, bet vienīgais, ko nedarīšu, es nedzeršu. Un punkts. Ļoti labi apzinājos – ja sākšu dzert, tad viss noies pa burbuli.

Ir trīs svarīgi punkti -    atzīt pašai sev, ka man ir ļoti slikti; noticēt, ka var būt labāk un noteikti lūgt palīdzību, jo ir būtiski nepalikt vienai bezcerības stāvoklī. Jānis mani ļoti atbalstīja, un pamazām sākās atveseļošanās ceļš. Sākumā man likās, ka dzīve būs bezkrāsaina, bet pēc kādiem trim mēnešiem pirmo reizi sajutu patiesu prieku un sajutu, ka ir iespēja dzīvot – dzīvot skaidrā un gūt prieku. Pamazām kļuva interesanti sevi vērot, redzēt, kā es mainos. Pirmo reizi kopš tās ceturtās, piektās klases es sāku sevi iemīlēt, sajutu brīvību domāt, ko es gribu darīt, kā es gribu. Jā, man ir hroniska slimība – alkoholisms, bet es beidzot jūtos brīva, beidzot dzīvoju savu dzīvi.”

Jādara sevis, ne citu dēļ

Nereti cilvēki saka – tu esi mamma, tev ir divi bērni, tev viņu dēļ ir jācenšas, bet Līga uzsver: “Man tas absolūti nestrādāja. Bet, ja nepadodos un daru sevis dēļ, tad arī viss loģiskā ķēdītē sakārtojas. Līdz ar to skaidrā es palieku tikai sevis dēļ – ne bērnu, attiecību, ģimenes, neviena cita dēļ.”

Jānis pastāsta, ka, zinot, cik daudz ir atkarīgo, radās doma par atveseļošanās centru, turklāt darbošanās tajā arī pašam palīdz vieglāk noturēt skaidrību. Viņš gan atzīst, lai, izejot no atveseļošanās centra, turpinātu dzīvot skaidrā, ir būtiski jāmaina domāšana: “Atkarīgie visbiežāk noraujas, atgriežoties vecajā vidē, Nebūs tā, ka visi smaidīs un atbalstīs un ka pats vienmēr jutīsies jauki. Jāsaprot, ka, pārtraucot lietot, dzīve nekļūst vieglāka, bet labāka gan. Atkarīgie ir traumēti cilvēki, nespēj tolerēt spēcīgas emocijas, un tamdēļ nepārtraukti meklē nomierinājumu – alkoholā, seksā, azartspēlēs, narkotikās. Mierinājums jārod sevī, jāspēj sevi izprast, ir jābeidz fokusēties uz ārpasauli, uz citiem, tā vietā jāanalizē pašam sevi, nepalaižot garām, kāpēc otrs rada dusmas, aizvainojumu, jāapzinās, ka zem dusmām ir sajūta, ka esmu nesaprasts, nepieņemts. Būtībā pats sev esi psihologs.”

Atkarības veicina neapmierinātība ar sevi

Atveseļošanās centra vadītājs teic, ka būtu priecīgs, ja to visu mācītu skolā, nevis bērniem teiktu, ka dzert ir slikti, jo patiesībā to labo sajūtu, ko iedod alkohols, nekas cits tik ātri nerada. Līga pastāsta, ka viņi brauc arī uz skolām, runājas ar skolēniem. Secinājuši, ka informācija, ko bērni saņem no pieaugušajiem, nereti ir aplama. Piemēram, visbiežāk, izvēloties atbildi, kas ir alkoholisms – bezatbildība, izlaidība vai slimība, – skolēni nosauc pirmos divus. Jānis vērtē: “Secinām, ka cilvēki par šo tēmu ir ļoti neizglītoti.”

Abi ar jauniešiem dalās savā lietošanas pieredzē, pastāsta, kāpēc to darīja, kāpēc tas šķitis forši. Jānis teic: “Tad jaunieši jūtas saprasti, pieņemti, sāk uzticēties un ir atvērti sarunai. Tad jau varam iet dziļumā, analizēt, ka īstermiņā ir riktīgi forši, bet mirkļa prieka dēļ tiek ziedotas ilgtermiņa vērtības, kādas ir arī jauniešiem – vēlme pēc sasniegumiem, ģimenes.”

Vaicāti, kā pieredze, kas gūta pašpalīdzības grupās, ietekmējusi viņu pašu attiecības, abi apstiprina, ka viens ar otru var izrunāties brīvi un atklāti,    respektē otra sajūtas un viedokli. Jānis uzsver: “Mēs zinām vienu, ka mēs nedrīkstam dzert, zinām, kas mūs trigerē, un sarunās mēs nerunājam viens par otru, bet katrs par sevi.”

Līga vērtē: “Piedalīšanās atbalsta grupās man ir palīdzējusi sadzirdēt pašai sevi – ko es saku –, jo ikdienā mēdzam nepamanīt, ka jau atkal kaut ko otram pārmetam, noveļam atbildību uz otru, nevis uzņemamies paši. Uzņemoties atbildību, es domāju par to, ko varu mainīt sevī, nevis bēgu no sevis. Grūtākos brīžos atceros, ka pēc lietus vienmēr spīd saule – tas ir cikls, kā tas notiek. Un man kā atkarīgai personai jautājums ir, vai nogaidīšu pietiekami ilgi un sagaidīšu sauli.”

Mainoties pašai, mainās viss apkārt, vislielākais prieks ir tieši par bērniem, tas Līgu ļoti priecē: “Man bija briesmīgi aptvert, ka bērni baidās no manis, ka varu kļūt agresīva, ka viņi kaut kādos mirkļos sāk fiziski sarauties. Ta­gad tas ir mainījies, mūsu attiecības ir uzticības un miera pilnas.”

Visiem ģimenē patīk galda spēles, baudīt mierīgu laiku pie dabas. Abi labprāt arī dara kaut ko divatā. Viņi kopīgi lasa grāmatas – viens lasa, otrs klausās, sarunājas par dzīvi, jaunām idejām. Jānis saka: “Pozitīvi ir tas, ka mums ir, par ko runāt. Tāpat Briedīšos visu laiku kaut kas top, dzīve mums ir interesanta.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
133

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
628
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
243

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi