Ceturtdiena, 26. decembris
Vārda dienas: Dainuvīte, Gija, Megija

Kopīgs atveseļošanās ceļš

Iveta Rozentāle
07:52
29.08.2023
93
Briedisi Dzivesstasts 2 2

Līga un Jānis bija pazīstami jau kādu laiku, viņiem bija kopīgi draugi, pamazām sāka satikties un arī kopīgi lietot alkoholu. Kurp tas viņus aizveda un kā nonāca līdz atturībai?

Ceļš uz skaidrību caur drauga nāvi

Kad Jānis gribēja iegūt pilota licenci, uz laiku alkohola lietošanu pārtrauca. “Kļuvu pilots, ārēji biju solīds, bet manī mājoja bezatbildība, patika alkohols, turpināju dzert. Tā tiku izmests no vairākām aviokompānijām. Līdztekus piedzīvoju drauga, kurš lietoja heroīnu, nāvi. Viņš nomira man blakus, man likās, ka es viņu esmu nogalinājis. Tad gan domāju, ka man kaut kas jādara, aizbraucu uz rehabilitāciju Taizemē.” Un tur Jānis bija ne vienu reizi vien.

Tajā laikā Līga sāka apmeklēt pašpalīdzības grupas: “Man likās, ka man Jānis jāatbalsta, sevī es nesaskatīju nekādu problēmu. Nolēmām abi palikt skaidrā, dibināt ģimeni, apprecējāmies, mums piedzima divi bērni.”

Jānis ārstējās, sāka dzīvot bez atkarību izraisošajām vielām, bet Līga savu problēmu neredzēja.

Ieraudzīja sevi no malas

“Bērnu piedzimšana parādīja manu alkoholiķes spilgto dabu, kad sāku izjust alkohola nevadāmību.    Bērni bija mazi, Jānis kā pilots bija prom no mājām, es noliku bērnus gulēt un niekojos ar alkoholu – arvien lielākos daudzumos. Kad Jānis atkal brauca uz atveseļošanās centru, pat biju dusmīga, šķita, ka labāk kopā iedzersim. Un man arvien likās, ka mums ģimenē ir viens alkoholiķis un narkomāns, un tas ir Jānis

Līdz ar pieaugošajām nesaskaņām ģimenē, abi izlēma pašķirties, bērni palika pie Līgas. “Pēc kāda laika attapos, ka visās problēmās nebeidzami biju vainojusi Jāni, un tad ieraudzīju, ka pati katru dienu dzeru, lietoju antidepresantus, paģiraina eju vai pat neeju uz darbu, nespēju pienācīgi parūpēties par bērniem. Gribējās, lai viss ir kārtībā, bet nesapratu, kā to panākt, viss kļuva arvien sliktāk. Sāku apjaust, ka, iespējams, arī manī ir problēma un arī es esmu alkoholiķe. Jānis redzēja, ka nespēju pienācīgi parūpēties par bērniem, uz to norādīja, bet es uz viņu par to dusmojos, jo ļoti mīlēju bērnus. Bet tad sapratu, ka viņam ir taisnība un ar savu mammas misijas sajūtu bērniem vairāk nodaru pāri.    Padevos, metu egoismu un lepnumu pie malas, zvanīju Jānim un teicu, lai palīdz. Un viņš palīdzēja,” atklāj Līga.

Jāsāk šodien, nevis rīt

Viņa neslēpj, ka sākums bija grūts: “Visu laiku likās, šodien vēl var mazliet, bet no rītdienas gan nedzeršu. Bet vienā reizē Jānis man jautāja – vai vispār kādreiz rītdiena pienāks? Un es sapratu, ka rītdiena man nepienāks, jo es visu laiku atlieku. Es gaidīju mirkli, kad man negribēsies dzert, tādu kā brīnumu, kad visas zvaigznes sastāsies, visas kārtis sakritīs, un būs īstais mirklis, kad atmest. Bet tāda mirkļa nav, īstais mirklis ir tieši tagad. To saprotot, atvadījos no alkohola un pieņēmu lēmumu – viss, es nedzeru. Tas bija grūti, pirmie trīs mēneši bija ārkārtīgi sarežģīti. Bet man bija tikai viens noteikums – lai vai kas, atļaušu sev justies, cik draņķīgi vien iespējams, bet vienīgais, ko nedarīšu, es nedzeršu. Un punkts. Ļoti labi apzinājos – ja sākšu dzert, tad viss noies pa burbuli.

Ir trīs svarīgi punkti -    atzīt pašai sev, ka man ir ļoti slikti; noticēt, ka var būt labāk un noteikti lūgt palīdzību, jo ir būtiski nepalikt vienai bezcerības stāvoklī. Jānis mani ļoti atbalstīja, un pamazām sākās atveseļošanās ceļš. Sākumā man likās, ka dzīve būs bezkrāsaina, bet pēc kādiem trim mēnešiem pirmo reizi sajutu patiesu prieku un sajutu, ka ir iespēja dzīvot – dzīvot skaidrā un gūt prieku. Pamazām kļuva interesanti sevi vērot, redzēt, kā es mainos. Pirmo reizi kopš tās ceturtās, piektās klases es sāku sevi iemīlēt, sajutu brīvību domāt, ko es gribu darīt, kā es gribu. Jā, man ir hroniska slimība – alkoholisms, bet es beidzot jūtos brīva, beidzot dzīvoju savu dzīvi.”

Jādara sevis, ne citu dēļ

Nereti cilvēki saka – tu esi mamma, tev ir divi bērni, tev viņu dēļ ir jācenšas, bet Līga uzsver: “Man tas absolūti nestrādāja. Bet, ja nepadodos un daru sevis dēļ, tad arī viss loģiskā ķēdītē sakārtojas. Līdz ar to skaidrā es palieku tikai sevis dēļ – ne bērnu, attiecību, ģimenes, neviena cita dēļ.”

Jānis pastāsta, ka, zinot, cik daudz ir atkarīgo, radās doma par atveseļošanās centru, turklāt darbošanās tajā arī pašam palīdz vieglāk noturēt skaidrību. Viņš gan atzīst, lai, izejot no atveseļošanās centra, turpinātu dzīvot skaidrā, ir būtiski jāmaina domāšana: “Atkarīgie visbiežāk noraujas, atgriežoties vecajā vidē, Nebūs tā, ka visi smaidīs un atbalstīs un ka pats vienmēr jutīsies jauki. Jāsaprot, ka, pārtraucot lietot, dzīve nekļūst vieglāka, bet labāka gan. Atkarīgie ir traumēti cilvēki, nespēj tolerēt spēcīgas emocijas, un tamdēļ nepārtraukti meklē nomierinājumu – alkoholā, seksā, azartspēlēs, narkotikās. Mierinājums jārod sevī, jāspēj sevi izprast, ir jābeidz fokusēties uz ārpasauli, uz citiem, tā vietā jāanalizē pašam sevi, nepalaižot garām, kāpēc otrs rada dusmas, aizvainojumu, jāapzinās, ka zem dusmām ir sajūta, ka esmu nesaprasts, nepieņemts. Būtībā pats sev esi psihologs.”

Atkarības veicina neapmierinātība ar sevi

Atveseļošanās centra vadītājs teic, ka būtu priecīgs, ja to visu mācītu skolā, nevis bērniem teiktu, ka dzert ir slikti, jo patiesībā to labo sajūtu, ko iedod alkohols, nekas cits tik ātri nerada. Līga pastāsta, ka viņi brauc arī uz skolām, runājas ar skolēniem. Secinājuši, ka informācija, ko bērni saņem no pieaugušajiem, nereti ir aplama. Piemēram, visbiežāk, izvēloties atbildi, kas ir alkoholisms – bezatbildība, izlaidība vai slimība, – skolēni nosauc pirmos divus. Jānis vērtē: “Secinām, ka cilvēki par šo tēmu ir ļoti neizglītoti.”

Abi ar jauniešiem dalās savā lietošanas pieredzē, pastāsta, kāpēc to darīja, kāpēc tas šķitis forši. Jānis teic: “Tad jaunieši jūtas saprasti, pieņemti, sāk uzticēties un ir atvērti sarunai. Tad jau varam iet dziļumā, analizēt, ka īstermiņā ir riktīgi forši, bet mirkļa prieka dēļ tiek ziedotas ilgtermiņa vērtības, kādas ir arī jauniešiem – vēlme pēc sasniegumiem, ģimenes.”

Vaicāti, kā pieredze, kas gūta pašpalīdzības grupās, ietekmējusi viņu pašu attiecības, abi apstiprina, ka viens ar otru var izrunāties brīvi un atklāti,    respektē otra sajūtas un viedokli. Jānis uzsver: “Mēs zinām vienu, ka mēs nedrīkstam dzert, zinām, kas mūs trigerē, un sarunās mēs nerunājam viens par otru, bet katrs par sevi.”

Līga vērtē: “Piedalīšanās atbalsta grupās man ir palīdzējusi sadzirdēt pašai sevi – ko es saku –, jo ikdienā mēdzam nepamanīt, ka jau atkal kaut ko otram pārmetam, noveļam atbildību uz otru, nevis uzņemamies paši. Uzņemoties atbildību, es domāju par to, ko varu mainīt sevī, nevis bēgu no sevis. Grūtākos brīžos atceros, ka pēc lietus vienmēr spīd saule – tas ir cikls, kā tas notiek. Un man kā atkarīgai personai jautājums ir, vai nogaidīšu pietiekami ilgi un sagaidīšu sauli.”

Mainoties pašai, mainās viss apkārt, vislielākais prieks ir tieši par bērniem, tas Līgu ļoti priecē: “Man bija briesmīgi aptvert, ka bērni baidās no manis, ka varu kļūt agresīva, ka viņi kaut kādos mirkļos sāk fiziski sarauties. Ta­gad tas ir mainījies, mūsu attiecības ir uzticības un miera pilnas.”

Visiem ģimenē patīk galda spēles, baudīt mierīgu laiku pie dabas. Abi labprāt arī dara kaut ko divatā. Viņi kopīgi lasa grāmatas – viens lasa, otrs klausās, sarunājas par dzīvi, jaunām idejām. Jānis saka: “Pozitīvi ir tas, ka mums ir, par ko runāt. Tāpat Briedīšos visu laiku kaut kas top, dzīve mums ir interesanta.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Bērna piedzimšana ir lielākais brīnums

06:27
22.12.2024
713

Ziemassvētku laiks ir stāsts par brīnumu – bērniņa piedzimšanu. Vecmātes šo brīnumu piedzīvo visa gada garumā. Sarunā ar Cēsu klīnikas vecmāti Ivetu Reķi viņa uzsver, ka bērniņa dzimšana patiesi ir brīnums. Ivetai Reķei Cēsu klīnika ir pirmā un vienīgā darbavieta, kurā pavadīti 45 gadi, no tiem 35 gadus palīdzēts mazuļiem ienākt šajā pasaulē, desmit gadi, […]

Māksla ir process, kurā gūt sev kaut ko nozīmīgu un nepieciešamu

06:55
20.12.2024
78

Viņa nupat par skulptūru “Trejdeviņu koks” ieguvusi Cēsu novada mākslas gada “Balvas 2024” augstāko apbalvojumu “Zelta balva”. Ar mākslinieci ANNU EGLI sarunājāmies par emocijām, kas papildina šādu atzinību, par radošo procesu un tuvojošos gadu miju. Lai arī viņa pašlaik dzīvo Rīgā, ar Cēsīm mākslinieci saista īpašas atmiņas, kad bērnībā daudz laika pavadīts dzimtas lauku mājās […]

Adīšana piedzīvo renesansi

06:53
19.12.2024
60

Adīšana piedzīvo renesansi – tā saka jaunā adīšanas entuziaste Baiba Dambe. Šomēnes viņa Cēsu kinozālē organizēja “Adīšanas kino seansu”. Pieredze līdzīgu notikumu rīkošanā viņai jau bija. Cēsīs sarunu festivālā “Lampa” sadarbībā ar Ģimenes telti Baiba organizēja “Mammu adīšanas pikniku”. Lielākoties tur bija mammas, kam pavisam mazi bērni, sievietes varēja kopā paadīt, parunāties, arī iemācīties uzadīt […]

Daiļrecepšu grāmata ar humora devu

06:22
18.12.2024
107

Vircoti lasāmgabali miesai un dvēselei jeb humoristiski pastāstiņi ar atbilstošām receptēm savīti Lienes Margevičas un Natas Brambergas sarakstītajā un “Zvaigzne ABC” izdotajā grāmatā “Vienaldzīgo nav!”. Tā stāsts “Pusdienas slimnīcā” papildināts ar recepti – makaronu zupa ar piena plēvi, stāstam “Vīramāte ir klāt!” pievienots ēdiens – bujabēze ar fenheli, bet “Heavy Metal” – biezeņzupa ar selerijām. […]

Mežā savējais

07:07
15.12.2024
41

Dabā miers, tā atpūšas. Cilvēks vēro, gūst sevī saskaņu ar mežu, ezeru, upi, ainavu. Par būšanu dabā, saprašanos ar meža dzīvniekiem un zivju viltību izzināšanu, par dabas mainību gadalaikos un pēdējās desmitgadēs saruna ar Kasparu Dukaļski, mednieku kluba “Drusti” biedru, makšķernieku. -Bērnībā ar vectēvu un tēvu braucām medībās un makšķerēt. Vēlēšanās būt dabā, svaigā gaisā ir […]

Grāmata, kas piepilda – ne vien vēderu, bet arī prātu un garu

06:39
14.12.2024
187

“Tā ir dāvana mums un dāvana Latvijai,” par tikko no tipogrāfijas iznākušo grāmatu “Pavāru māja Līgatnē” pauž Pavāru mājas saimnieks Ēriks Dreibants. Grāmata ir veltījums gan pašai Pavāru mājai, gan tās cilvēkiem, sākot no pavāriem un produktu audzētājiem, beidzot ar dizaineriem un arhitektiem. Tāpat grāmatā varēs atrast Pavāru mājas viesu iecienītāko ēdienu receptes. Par ieceri […]

Tautas balss

Balvas kā no pārpilnības raga

18:43
17.12.2024
27
Seniore T. raksta:

“Saprotams, ka katra nozare, ministrija, organizācija grib savu jomu celt saulītē. Tiek rīkoti dažnedažādi konkursi, vērtēšanas. Un nu gada balvas birst kā no pārpilnības raga, nav nedēļas, kad negodina vismaz trīs četru sfēru sasniegumus. Vai tas nav mazliet par traku, un vai tā nedevalvējas pagodinājumu vērtība? Beigās jau sajūk, kas ko kam pasniedzis, kas ko […]

Iela grimst tumsā

18:42
17.12.2024
26
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Viestura ielas posmā, kas ved gar dzīvnieku patversmi, labu gabalu ir pilnīga tumsa. Nedeg pat tās pāris laternas, kas tur atrodas. Māju šai apkārtnē maz, taču cilvēki dodas pastaigās, un tagad, decembra pusē, tumšs jau ap pulksten četriem pēcpusdienā,” sacīja apkaimes iedzīvotāja.

Neizdarība kavē palīdzību

18:42
17.12.2024
22
12
Lasītāja V. raksta:

“Diezgan traki dzirdēt, ka cilvēkiem ar invaliditāti tehnisko palīglīdzekļu trūkst tādēļ, ka iestādes, kas par to rūpējas, neprot organizēt darbu. Mēs pārmetam valdībai, ka tā nedod pietiekami daudz līdzekļu, bet, izrādās, nauda iedota, vajadzīgais sagādāts, tikai lietas nenokļūst pie tiem, kam tās nepieciešamas. Iestāde, kas sadala tehniskos palīglīdzekļus, nemaz nezina, kas ir noliktavā, nesteidzas ar […]

Rada gaismas svētkus

18:41
17.12.2024
20
Silvija raksta:

“Ziemassvētku noskaņu, protams, katrs rada pats. Taču nevaram neietekmēties, redzot skaisto – tad sirds gavilē un acīs ir prieks. Nedēļas nogalē iznāca pabūt Taurenē un Dzērbenē pie radiem. Sasmēlos gaismu. Cik skaists Nēķena muižas parks, Dzērbenes muiža un izrotātās eglītes! Arī iedzīvotāji izgaismojuši pagalmus, balkonus, mājas. Var doties nesteidzīgā braucienā, ja negribas iet kājām. Un […]

Kā tālāk dzīvosim

22:00
16.12.2024
28
1
Lasītāja M. raksta:

“Bail klausīties, ka ASV stāsies laukā no NATO! Kas tad būs mūsu, Baltijas valstu, aizstāvis no agresīvajiem lielajiem kaimiņiem? Tad mūs var glābt tikai, ja Eiropas Savie­nība izveidojas par konfederāciju. Ja visa Eiropa būs kā viens, tad tai būs lielāks spēks. Un Krievijai jau vajag Fran­ciju, Itāliju, Vāciju, ja būsim cieši kopā, mazākas bažas, ka […]

Sludinājumi