Biedrība “Cerību spārni” Cēsīs nodrošina grupu mājas pakalpojumu, bet Spārē dienas centru, grupu māju, specializētās darbnīcas, kurās darbojas arī cepumu ražotne, kā arī rehabilitācijas māju.
Šodien, 24. novembrī, biedrība svin 20 gadu jubileju. Tās vadītāja Eva Viļķina par savu darbu ieguvusi arī Latvijas lepnuma balvu.
Ar biedrības dibināšanu saistīts ļoti personīgs stāsts. Evas Viļķinas meita, kurai tagad ir 32 gadi, dzemdībās guva smadzeņu bojājumus. Eva vēlējās meitai nodrošināt labāko aprūpi, bet Siguldā trūka speciālistu. Trūka arī emocionālā atbalsta. Īpašo bērnu vecāki pulcējās atbalsta grupā, kurā Evu aicināja dalīties pieredzē. 2003. gadā nolēma dibināt biedrību, pamazām sākot sniegt arī pakalpojumus. To apjoms, pašu bērniem augot, paplašinājās, tagad tie ir dienas centri jauniešiem – pieaugušajiem, darbnīcas, grupu mājas un citi. Sekoja solis ārpus Siguldas – Spārē un vēlāk arī Cēsīs. Tagad gatavojas pakalpojumu sniegšanai Smiltenē un Bauskā.
– Ne visi vecāki, kuri deg par labākām iespējām bērniem ar īpašām vajadzībām, uzdrīkstas darīt vairāk, dibināt biedrību, sniegt pakalpojumus citiem. Kas ir jūsu spēks?
– Arī es kā jauna mamma raudāju spilvenā un pārdzīvoju notiekošo. Bet, kad sāku veidot biedrību, kad sākām sniegt pakalpojumus, sapratu, ka tas ir mans ceļš, kas man dots, lai varu citiem palīdzēt.
Sākumā jau nemaz nebija tādas drosmes. Vienkārši vēlējos savam bērnam labāko, vedu regulāri uz Rīgu, bet bija ārsti, kuri teica – ko tu ņemies, kāds bērns ir, tāds paliks. Tas deva spītību – nē, man ir jāizdara viss, ko varu. Patiešām uzskatu, jo agrāk un vairāk ar šādu bērnu sāk strādāt, jo lielāka iespēja palīdzēt. Pirms tam tādu spītību sevī nebiju jutusi.
No citu īpašo bērnu vecākiem un tā brīža Siguldas Sociālā dienesta vadītājas Diānas Indzeres saņēmu iedrošinājumu, kas deva ticību saviem spēkiem. Ļoti daudz pēc pieredzes braucu uz ārvalstīm. To attieksmi, metodes vedu uz Latviju. Piemēram, ka arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tāpat kā jebkuram, kas ik dienu iet uz darbu, jābūt regulārai nodarbinātībai, jāmācās amatu prasmes atbilstoši spējām, tāpēc jānodrošina ilgtermiņa aktivitātes. Mēs skaidrojam, ka dienas centri un specializētās darbnīcas nav pulciņš, brīvā laika pavadīšanas centrs, kurā nāc, kad gribi, bet gan mērķtiecīga darbošanās ar konkrētu rezultātu. Jo dienas ritms – strukturēts un jēgpilns – un darbs kā terapija šiem cilvēkiem ir ļoti būtisks. Tāpat kā apziņa, ka apkārt ir atbalsta cilvēki, kuriem viņi uzticas.
– Kas deva drosmi spert pirmo soli arī ārpus Siguldas, nākt uz Spāri?
– Siguldā bija izveidota laba pēctecība. Ja bērns, kuram agrā vecumā vajadzīga īpaša palīdzība, pieaugot nevar uzsākt patstāvīgu dzīvi vai darba gaitas, te viņam ir iespēja turpināt saņemt pakalpojumus un atbalstu. Tādēļ biedrība kā viens no pakalpojumu sniedzējiem tika uzaicināta uz tikšanos Spārē. Jāteic, man iespējas pašas nāk pretī, pat ja reizēm tām nejūtos gatava. Arī šajā gadījumā iedrošināja kolēģi Vidzemes plānošanas reģionā, arī toreizējā Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte.
Katrā pakalpojumu sniegšanas vietā rīkojam arī pasākumus visiem biedrības klientiem. Tā Spārē 21. jūnijā svinam Līgo svētkus, bet septembra beigās otro gadu rīkojām Amatnieku tirdziņu. Tajā ar radīto dalāmies ne tikai mēs un citu sociālo pakalpojumu sniedzēji, bet arī vietējie amatnieki. Ir koncerts, meistarklases, terapiju demonstrējumi. Par to īpašu paldies saņemam arī no vietējiem, jo te citu publisku pasākumu nav.
Kad sākām veidot pakalpojumus, baidījos, kā būs ar darbinieku piesaisti, jo Spārē nav daudz iedzīvotāju. Bet jāteic, darbinieku nekad nav trūcis.
– Sociālajā jomā parasti trūkst darbinieku. Kas ļauj jums nokomplektēt komandu?
– Sociālais darbs pašvaldībā un biedrībā tomēr ir gana atšķirīgs. Mums ir tiešs darbs ar klientu, individuālāks un mērķtiecīgāks, ātrāk redzam rezultātus, mazās uzvaras. Jā, tas prasa milzīgu garīgo spēku, darbinieki ir ar misijas apziņu, bet kopā to varam. Man ir ļoti svarīgi, ka komandā esam ar vienotu attieksmi, metodēm, cienām cilvēkus, ar kuriem strādājam. Laba, profesionāla komanda ir pats galvenais – cilvēki, kuriem vari uzticēties, kuri sajūt arī mani un to, ka arī man reizēm ir vajadzīgs atbalsts. Tā ir brīnišķīga sinerģija.
Es kā vadītāja vienmēr cenšos būt klātesoša, sniegt atbalstu, padomu, organizēt pasākumus. Tagad tas vēl ir viegli izdarāms, jo esam tikai 80 darbinieki, bet redzēs, kā būs, kad nāks klāt Smiltene un Bauska. Man vienmēr patikusi individuāla pieeja, parunāšanās, izprašana, kā katrs jūtas, un, ja darbinieks nejūtas labi, noskaidrot, kas noticis. Jo man ļoti svarīga ir katra labsajūta.
– Sociālā joma ir prasoša, cilvēki izdeg. Bet jums enerģija neapsīkst arī pēc 20 gadiem.
– Man tiešām nav bijusi doma mest visu pie malas, kaut reizēm rokas nolaižas, reizēm nezinu, kā rīkoties. Ja runājam par izdegšanu, tā sākas brīdī, kad nejūti gandarījumu par to, ko dari. Ja jūti gandarījumu, jūti, ka esi vajadzīgs, tad ar to sevi piepildīsi. Bet ir jāprot sajust un paņemt šīs sajūtas, mazās uzvaras, prieka mirkļus, kas veido kopējo gandarījumu.
– Brīdis, kad Eiropas Savienības apmaksātā deinstitucionalizācijas projektā uzsākto un sniegto pakalpojumu finansējums jāpārņem pašvaldībām, nav vienkāršs arī biedrībām. Kā vērtējat šo laiku?
– Jāteic, te ir akmens arī valsts pārvaldes lauciņā, jo sociālie dienesti laikus nesaņem precīzu informāciju. Tikai tagad, kad Eiropas finansējums jau beidzas, sāk runāt, kāds varētu būt valsts atbalsts. Bet tam bija jābūt skaidram pirms gada, lai pašvaldības normāli var plānot budžetu, rēķināties, kādi būs izdevumi.
Katra pašvaldība darījusi pēc savas saprašanas un varēšanas. Ar Cēsu novadu mums ir skaidra komunikācija un sadarbība, kopīgi diskutējām un kalkulējām, kāda ir iespējamā cena par kvalitatīvu pakalpojumu. Ir pašvaldības, kas nepajautājot nosaka cenu, bet tā nav atbilstoša. Jā, arī mēs pārskatām izmaksas, jo deinstitucionalizācijas projektā nebija noteikti pakalpojumu cenu griesti un daļa cenu tomēr bija drusku pārspīlētas.
Nenoliedzami, bērniem ļoti svarīgi ir saņemt terapijas, kas ietilpst individuālo pakalpojumu plānā, bet redzam, ka neviena pašvaldība nevarēs tās nodrošināt līdzšinējā apjomā. Jā, tas ir kritiens atpakaļ, bet arī mēs izskatām, kādus terapeitus varam nodrošināt no sava budžeta, un turpināsim meklēt iespējas un projektus, kur piesaistīt naudu. Kad viss iestrādāsies, cerams, ka varēsim atkal likt klāt.
– Biedrībai pakalpojumu sniegšanā ir 20 gadu pieredze. Kādi ir gūtie secinājumi?
– Man, fotogrāfijās redzot, kā pāris mēnešos mainījušies cilvēki, kuri sākuši darboties dienas centrā vai grupu mājā, ir prieks. Ir tādi, kas dzīvojuši uz ielas vai nāk no aprūpes centriem, daļa arī mājās piedzīvojuši skarbas situācijas – vecāku alkoholismu, vardarbību. Mēs mācām gan personīgo higiēnu, apģērba izvēli, gan rūpes par sevi. Mazinās nedrošība, un ceļas pašapziņa. Redzam izaugsmi. Sākumā kāds nesmaida, bet tagad jau priecīgi runājas. Mācām svinēt svētkus, gadskārtas, dzimšanas dienas. Ir cilvēki, kuri 35 gados pirmo reizi svin savu dzimšanas dienu.
Arī sabiedrība pierod pie cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, katra biedrība strādā pie sabiedrības izglītošanas un to darīja arī deinstitucionalizācijas projektā. Esam ļoti aktīvi sociālajos tīklos, arī izstāde ar mūsu cilvēku stāstiem, kas ir gan skaudri, gan iedvesmojoši, raisījusi pat daudz lielāku interesi, nekā domājām.
– Vai tomēr nākas saskarties ar sabiedrības negatīvu reakciju?
– Ja salīdzina ar laiku pirms divdesmit gadiem, tad noteikti visi esam auguši, kļuvuši pieņemošāki un arī izglītotāki. Un arī paši cilvēki ar īpašām vajadzībām ir vairāk redzami sabiedrībā.Tas dod iespēju būt saskarsmē un labāk saprast.
Jāteic, ir vēl kāda būtiska nianse – mūsu cilvēkiem ir ļoti liels risks kļūt par krāpnieku upuriem, viņi ir naivāki, lētticīgāki, viņus ļoti viegli var apvārdot. Arī mūsu klienti ar to ir saskārušies. Tie ir sāpīgi brīži.
– Jūs sacījāt, ka meita jums atvēra šo ceļu, kuru ejat. Kas jūsos mainījies pa šo laiku?
– Meita man iemācīja pacietību un mieru. Ja ģimenē ir bērns ar garīga rakstura traucējumiem, tad nevari vairs būt tāds, kā biji. Pa maziem soļiem iets personīgajā izaugsmē. Izveidojot biedrību, izmācījos par sociālo darbinieku. Kad veidojām sociālo uzņēmumu, izstudēju sociālās uzņēmējdarbības vadību. Vienmēr cenšos izmantot iespējas papildus mācīties. Man līdzīgi domājošo loks jo dienas, jo palielinās. Tā ir bagātība, ka man ir tik daudz paziņu un draugu, ar kuriem turpinās sadarbība.
Esmu ļoti laimīga, ka esmu šeit, šajā vietā un daru to, ko daru. Tas man sen vairs nav darbs, tas ir dzīvesveids, manas ģimenes dzīvesveids. Man ir gandarījums un stimuls, kad redzu, kā mainās cilvēku dzīve. Tas dod spēku stāties pretī kādām nejēdzībām, jo ir momenti, kad lēmējvara neiedziļinās tajā, par ko lemj, bet tas ietekmē cilvēku dzīvi.
– Šodien ir jubilejas pasākums. Ar kādām domām to sagaidāt?
– Apkārtējo cilvēku atbalsts, drauga plecs, sadarbība, katrs ieguldījums ir ļoti svarīgs un nozīmīgs tajā, ko darām, un kopīgajā biedrības izaugsmē. Sirds gavilē no domas, ka varēs visus satikt, katru uzrunāt un pateikt paldies par šo kopīgo ceļu!q
Komentāri