Par dzīvi un solījumiem

Līdz Saeimas vēlēšanām vēl divi mēneši, bet visu mierīgi apdomāt nav par agru, it sevišķi tādēļ, ka partiju īsās programmas vien iezīmē ideoloģisko virzienu, bet paredzētajās 4000 zīmēs nav iespējams precīzi ierakstīt, kā politiķi rīkosies, lai izpildītu solījumus.

Turklāt jāatceras, ka Lat­vijā vienmēr ir bijušas koalīcijas valdības, jo vēlētāju izvēle ir dažāda, viena partija nespēj tikt pie 51 procenta vēlētāju balsu. Tātad kāda partija var solīt palielināt minimālās algas, vecuma un arī invaliditātes pensijas par simts vai piecsimt eiro, bet lēmumu pieņems koalīcija.

Tāpat vienmēr der atcerēties, ka valsts pie budžeta naudas var tikt tikai no nodokļiem un aizņēmumiem pasaules finanšu tirgos jeb, citiem vārdiem sakot, palielinot ārējo parādu. Un, protams, karš Ukrainā ekonomiku un finanses nopietni maina un prasīt no valdības, lai tā “kaut ko darītu” un ka mums vajadzīga sava politika, kura neliekas ne zinis par to, kas notiek pasaulē, ir vismaz naivi. Protams, visas partijas solīs labāku dzīvi, bet ir vērts paskatīties, kā tad pēc politiķu saprašanas tas panākams, un te nu ideoloģiskās nostājas ir ļoti interesantas un pat bīstamas.

Piemēram, ir partija, kura iztēlojas, ka Latvija ir kā vientuļa sala okeānā, kurai nekas no citiem nav vajadzīgs – ne sadarbība, ne palīdzība, ne atbalsts -, tādēļ, piemēram, sola: “Pārskatīsim Lat­vijas atkarību Eiropas Savienības ietvaros. Prioritāras ir valsts intereses vai izstāšanās no žņaudzošās savienības. (..) Apsvērsim iespēju veikt kontrolētu saistību nepildīšanu, lai atteiktos maksāt ES parādu. Kontrolējamais defolts ir vienīgā izeja, lai atbrīvotu valsti no parādiem, kuros mūs cenšas nogremdēt, un neatgriezeniski atņemt brīvību.” Partija arī grasās atcelt nekustamā īpašuma nodokli vienīgajam īpašumam un dos iespēju visu tautību bērniem izglītību iegūt dzimtajā valodā, un dažādi pabalsti tiks paaugstināti ne pa jokam. Un nākamajās paš­valdību vēlēšanās balsot varēs visi nepilsoņi.

Acīmredzot partija nav pamanījusi, ka Latvija atrodas tādā ģeopolitiskā vietā ar tik agresīvu un naidīgu kaimiņu, ka, neesot Eiropas Savienībā un NATO, jau pēc brīža Latvijā saimniekos Krievija. Tāpat partija laikam nav “pamanījusi”, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda un ka budžets veidojas no nodokļiem, no kuriem savukārt tiek maksāti pabalsti. Un, protams, karš Ukrainā, pēc partijas domām, nav parādījis nepilsoņu attieksmi pret Latviju un to, ka vairākums atbalsta Putina režīmu. Īsi sakot, ir skaidrs, ka šis partijas sapnis ir Latvija Krievijas sastāvā ar visām sekām, un, protams, partiju neinteresē, kā vispār būs iespējams izdzīvot tādā valstī kā Krievija.

Kāda cita partija sola atgriezties pie ekonomikas, kāda valdīja Padomju Savienības laikā – proti, visu nosaka un regulē valsts, jo tad visiem būšot laba dzīve. Bet kāda no partijām likvidēšot Satversmes tiesu un sodīšot visus, kuri rūpējās par vakcinēšanu un lika to darīt. Un, protams, vesela rinda partiju sola likvidēt tagadējo vēlēšanu sistēmu un ieviest tādu, lai katrs atsevišķi varētu kandidēt uz Saeimu. Tiesa gan, nav pateikts, vai būs jāsavāc zināms parakstu skaits, lai kandidētu, bet tas jau acīmredzot, pēc politiķu domām, tāds sīkums vien. Turklāt ļoti svarīgi esot, lai Valsts prezidentu ievēlētu tauta un lai viņam ir daudz lielākas pilnvaras. Patiesībā tas nozīmētu pilnībā mainīt Latvijas valsts iekārtu, un sekas varētu būtu pat neatkarības zaudēšana.

Daudzi solījumi skan vilinoši, lai gan citu valstu pieredze liecina, ka vēlēšanu sistēma pati par sevi neatrisina problēmas, kas rodas cilvēku negodīgas rīcības dēļ. Pēc 14. Saeimas ievēlēšanas un valdības izveidošanas var apsvērt ideju par jaukto vēlēšanu sistēmu, ja cilvēkiem tas dod lielāku mieru un pārliecību, bet cerēt uz to kā uz brīnumzālēm, nemainoties pašiem, nav nopietni.
Ar vārdu sakot, vilinošu piedāvājumu netrūkst, bet nelaime gan tā, ka ekonomikai un finansēm ir savas likumsakarības, kuras ignorējot, problēmas tikai saasināsies. Un nav svarīgi, vai partijas to saprot un apzināti mānās, lai tiktu pie varas, vai arī no šiem jautājumiem nezina neko un domā, ka pietiek ar “es gribu!”.

Ieva Strode, Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS Sociāli politisko pētījumu projektu direktore, sarunā par 14. Saeimas vēlēšanām atgādināja: “Viena lieta ir atpazīstamība miera laikos, kad ir sava niša, kaut maziņa, un par to tad var arī cīnīties, tā pievēršot uzmanību. Saprotu, ka nav daudz cilvēku, kuri pirms vēlēšanām izpēta partiju programmas un salīdzina ar savām interesēm. Ja cilvēki ir neziņā un pat izmisuši, viņi meklē kaut ko, kas varētu palīdzēt situ­āciju vismaz noturēt līdzsvarā. Viens no partijas tikumiem ir, vai var ticēt tās solījumiem. Ja partija saka, ka viņiem ir intelektuāļi, tad ir vērts paskatīties, vai partijas biedriem kādam vispār ir zinātniskais grāds. Ja tiek runāts par patriotismu, tad jautājums ir, kā viņi iesaistās, piemēram, Zemessardzē.

Cilvēki vēlas sajust apliecinājumu tam, ka partijas biedrs kaut mazliet pārzina to jomu, par kuru viņš runā, kurā viņš darbojas. Tas ir jautājums par kompetenci. Jā, tā var būt patiesa vai iedomāta, bet vismaz ir argumenti un vēlētāji var noticēt, ka politiķis vismaz kaut ko saprot. Tas, ka cilvēks ir ginekologs vai farmaceits, nenozīmē, ka viņš var pārvaldīt nozari. Zināšanas nozarē ir pat ļoti vēlamas, bet galvenais ir prast organizēt un vadīt, un tās nav automātiski piemītošas īpašības. Protams, lielākas iespējas, ka cilvēks spēs nozari vadīt, ir, piemēram, lielas slimnīcas vadītājam, jo tas, ka saproti, kā strādā ārsti, var palīdzēt. Bet tā nav garantija. Tajā pašā laikā arī neliela kolektīva vadītājs var to prast, un viņš var nebūt mediķis, bet viņam jāprot rīkoties krīzes situācijā.”

Tādēļ lasīsim programmas, atcerēsimies, ko partijas un politiķi ir darījuši agrāk, un vērtēsim arī viņu godaprātu un to, vai viņi Latviju vēlas redzēt kā neatkarīgu valsti!