Ietekmes aģenti un alkatība

Daiņa Īvāna šogad sacītais barikāžu nedēļā intervijā “Lat­vijas Avīzei” jau ir citēts ne reizi vien: “Otrs faktors ir Krievijas propaganda, jo, nebūsim naivi, Latvija ir pilna gan ar ietekmes aģentiem, gan Krievijas specdienesta darbiniekiem, kuri prot savu darbu. Savukārt daļa sabiedrības, nespējot atsijāt graudus no pelavām, ļoti ātri padodas saukļiem, kur Latvija tiek dēvēta par neizdevušos valsti, ka līderi stāv tālu no tautas, un citiem”.

Jautājums par valsts iekšējo un ārējo drošību bijis aktuāls visus Latvijas atjaunotās neatkarības gadus. Protams, Latvijas dalība NATO ārējo, militāro drošību ir ļoti stiprinājusi, bet jau pirms Krievijas uzsāktā kara Ukrainā bija labi redzams, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj plaši izvērst tā sau­camo hibrīdkaru, viltojot informāciju un ar to manipulējot. Tā­pat nav noslēpums, ka iekšējā un ārējā drošība ir cieši saistītas, ka cilvēku noskaņojums un attieksme pret valsti to nopietni ietekmē. Savukārt ar attieksmi un noskaņojumu var manipulēt, to var veidot. Tādēļ Krievijas uzsāktā kara laikā jautājums par Krievijas izlūkdienestu darbību un ietekmes aģentiem Latvijā ir kļuvis ļoti aktuāls. Savukārt, runājot par ietekmes aģentiem, nākas atcerēties par bijušajiem PSRS VDK aģentiem un ziņotājiem Latvijā jeb par to, kā notika “čekas maisu” pārņemšana, cik ticama ir tajos atrodamā informācija un vēl citi jautājumi, kuri saistīti ar VDK. Par dokumentu pārņemšanu, par to, vai daļa no tiem netika iznīcināti jau pirms pārņemšanas, vai kartotēkai un citiem dokumentiem var ticēt un vai “čekas maisu” publiskošanai bija liela jēga, diskusijas notiek joprojām. No vienas puses, ir saprotams, ka esošie VDK dokumenti diemžēl neļauj veidot pilnīgi objektīvu skatījumu, neatklāj visu informāciju par to jautājumu, kas iedzīvotājus interesē visvairāk – proti, par čekas ziņotājiem, turklāt arī esošie dokumenti tiek dažādi skaidroti. No otras puses, skaidrs arī tas, ka, visticamāk, daļa no viņiem atkal klusiņām strādā, jo lustrācijas nebija un šodien šos cilvēkus var šantažēt un piespiest izplatīt Krievijai vajadzīgus uzskatus vai darbības. Meklēt šos pamodinātos ziņotājus tikai starp krievu valodā runājošajiem ir vismaz liels naivums, turklāt tā ātri var nonākt līdz raganu medībām, kuras līdzsvaru un drošību nenes. Vēl jāpiebilst, ka savu interešu aizstāvība un nereti vienkārši alkatība, manuprāt, ir pirmais faktors. Atjaunotās Lat­vijas 32 neatkarības gadu laikā ir pieņemti arī kļūdaini lēmumi, un ne vienmēr tos var skaidrot ar zināšanu trūkumu un vienkāršu muļķību, nereti tos diktēja alkatība.

Pensionētais jurists, bijušais operatīvais darbinieks un prokurors, kādreizējās VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas locekļiem un arī čekas dokumentu pārņemšanas grupas vadītāja vietnieks Klementijs Rancāns, vaicāts par dokumentu pārņemšanu, sacīja, ka diemžēl visus dokumentus neizdevās pārņemt, jo “visiem čekistiem bija tiesības tajās telpās nākt divdesmit četras stundas diennaktī, ēkā neatradās tikai dokumentu pārņemšanas grupas dalībnieki. Grupas darbinieki neko nevarēja iznest, bet čekisti to varēja izdarīt un, manuprāt, noteikti to darīja. Liela kļūda bija tā, ka šos čekistus nevarēja kontrolēt. Viņi nāca un gāja, kā gribēja (..)” Rancāna kungs pastāstīja arī par kādu epizodi, kad no Maskavas atbraukušais ģenerālis drīkstēja paņemt datorus: “No Maskavas bija ieradies kāds VDK ģenerālis. Dienu iepriekš viņš ieradās pie manis un lūdza atdot piecus datorus, lai aizvestu uz Maskavu. Šajos datoros bija aģentu uzskaite, jau biju sarunājis datu atšifrēšanu. Ģenerālim rakstiski atbildēju, ka tas nav iespējams, to izvešanai man būtu vajadzīgs Mi­nistru Padomes rakstisks rīkojums. Tovakar no darba aizgāju ap astoņiem vakarā, bet, kad nākamajā dienā ierados, datoru vairs nebija. Kad vaicāju grupas vadītājam, viņš zināja teikt, ka datori jau aizvesti uz Maskavu – rīkojums bijis jau iepriekšējā vakarā, ar toreizējā Ministru kabineta priekšēdētāja Ivara Godmaņa rezolūciju izvedamajiem datoriem nodrošināta speciāla apsardze, ar kuru datori jānogādā līdz vilcienam uz Maskavu. Mūsu apsardzei ēkā dots rīkojums to neaizturēt un nekontrolēt. Kad no rīta ierados darbā, datori jau bija ceļā uz Mas­kavu. Es tā arī šo Godmaņa rīkojumu neredzēju, bet vadītājs sacīja, ka tāds jau vakarā ir bijis. Ar vārdu sakot, datori tika aizvesti, kamēr manis nebija, neko vairs nevarēju darīt. Arī čekisti sacīja, ka bijis Godmaņa parakstīts dokuments, bet, kā jau sacīju, es to nekad neesmu redzējis.”

Savukārt, vaicāts par bēdīgi slavenajām čekas kartītēm, vai tās bija tikai tiem, kuri bija savervēti, K.Rancāns atbildēja: “Jā, jo savervētajiem visiem bija kartītes. Bija uzticības personas, tas bija kas cits, tiem kartītes nebija. Vervēšana un dokumentu kārtošana nenotika dažu stundu laikā, bija noteikta kārtība, kā tas notika, bija pārbaudes, un tikai pēc tam kartīti parakstīja divi priekšnieki. Turklāt Latvijā nekad nav bijuši un nebija to ziņotāju dokumenti, kuri tika savervēti, piemēram, no Maskavas. Čekai Latvijā bija informācija tikai par tiem, kas tika savervēti šeit. Domāju arī, ka to aģentu dokumenti, kuri Maskavai bija ļoti svarīgi, tika aizvesti no Latvijas jau agrāk. Bija arī tādi neaktīvi aģenti, tad viņus it kā norakstīja jeb ielika rezervē ar domu, ka gan jau kādreiz noderēs, tad varēs atgādināt, ka bija savervēti.(..) Bet esmu pārliecināts, ka kartītes ir tikai tiem, kuri piekrita savervēšanai. Cilvēkus iebiedēja, čekai bija plašas iespējas, un, protams, bija arī cilvēki, kuri labprāt to darīja un kaut ko papildus arī nopelnīja. Jā, jautājums ir, vai savervētais nodarīja kādu reālu ļaunumu, bet esmu pārliecināts, ka vervēšana nenotika un nebija iespējama, cilvēkam to nezinot vai nepiekrītot. Un vēlreiz varu tikai atkārtot, ka ne visiem dokumenti bija Latvijā un ka daļu paspēja izvest. Tādēļ nenotikusī lustrācija joprojām Latvijai ir bīstama. Juridiski mēs neko pašlaik nevaram pierādīt. Tiesas, kas konstatē, ka nav bijis savervēšanas un nav bijis darba čekas labā, manuprāt, neko nepierāda. Tādēļ jābūt ļoti uzmanīgiem un vērīgiem.”