Valsts prezidenta Egila Levita paziņojums otrdien, ka viņš nekandidēs uz otro amata termiņu, izraisījis ne mazumu vērtējumu un minējumu. Pirms runāt par to, ko prezidents ir vai nav teicis un kāpēc tā rīkojies, ir vērts paziņojumu rūpīgi izlasīt, tas ir pieejams Valsts prezidenta mājaslapā. Egila Levita nostāju skaidri izsaka daži fragmenti no tā:
“Pie pašreizējā Saeimas politiskā salikuma vienīgā reāli iespējamā koalīcija, kas vairāk vai mazāk var garantēt šādu Latvijas latvisku un vienlaikus rietumniecisku orientāciju, ir pašreizējā koalīcija, kuru veido Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts. (..)Šobrīd koalīcija šajā jautājumā ir sašķēlusies. Nacionālā apvienība un Jaunā Vienotība ir atbalstījusi manu kandidatūru, savukārt Apvienotais saraksts un opozīcijā esošā Latvija Pirmajā vietā atbalsta citu kandidatūru. Nevienam nav skaidra vairākuma. Šādā situācijā pastāv reāla iespēja, ka Valsts prezidenta ievēlēšanā izšķirošās balsis būtu partijām, kuras nepārstāv Latvijas latvisko un rietumniecisko kursu. Būtu naivi iedomāties, ka šo spēku balsis tiktu atdotas tāpat vien, bez politiska nodoma. Par to būs ilgstoši jāmaksā sava cena. Tas būtu signāls, ka tik būtiskā jautājumā kā Valsts prezidenta ievēlēšanā par līdznoteicējiem var kļūt prokremliskas un ar oligarhiem saistītas aprindas.”
Protams, partijas, uz kurām var attiecināt apzīmējumus “prokremliskas” un “ar oligarhiem saistītas” tagad neskopojas ar apzīmējumiem, kas brīžam jau robežojas ar zemiskumu. Protams, var uzskatīt, ka oligarhu pieminēšana ir pārspīlējums, bet vai gadiem ilgi un joprojām, runājot par oligarhiem un viņu ietekmi, Aināra Šlesera un Aivara Lemberga vārdi netiek ietverti apzīmējumā “3A”? Vai saistībā ar šiem cilvēkiem vēl tagad nenotiek kriminālprocesi? Protams, novest šīs lietas līdz tiesai ir grūti, vēl grūtāk ir pierādīt, ka minētās personas ir pārkāpušas likumus, jo ir liecinieki, kas miruši, bet daudzi klusē. Savukārt par prokremliskām partijām jāteic, ka tas vien, ka cilvēks ir Latvijas pilsonis un vēlētājs, diemžēl ne vienmēr garantē lojālu attieksmi pret Latvijas valsti. Turklāt vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā gan Šlesera, gan Rosļikova partija runāja par draudzēšanos ar Krieviju, par to, ka tas jādara tūlīt un tagad. Dažas dienas pirms šī kara sākuma Šlesers savā facebook lapā publicēja ierakstu par pajoliņiem, kuri brīdina par karu, jo nekāda kara nebūs, un sunīja gan premjeru, gan prezidentu.
Toreiz, 14. februārī, Šlesers, piemēram, vēstīja: “Kāpēc Latvijas pajoliņi sūta kaut kādus ieročus Ukrainai? Vai nu viņi patiešām ir tik stulbi, ka nesaprot, ka karš starp Ukrainu un Krieviju skars vistiešākā veidā arī Latviju, vai arī viņi vienkārši ir provokatori, kuri apzināti provocē situāciju, lai viss būtu sliktāk priekš Latvijas!” Jāpiebilst, ka foto no šī ieraksta joprojām ir pieejami internetā.
Tātad, pēc šīs partijas domām, neatbalstīt Ukrainu nozīmē droši saglabāt valsts neatkarību un brīvību?! Kā Baltkrievija, kura neatkarīga vairs ir tikai formāli? Manuprāt, šis ieraksts pasaka visu par partiju un tās vadītāju, nemaz nerunājot par to, ka, pēc Šlesera domām, Valsts prezidentam un nevis valdībai ir jānodarbojas ar ekonomiku. Savukārt par Rosļikovu jāteic, ka Krievijas karu viņš tā arī nav nosodījis, izvairoties atbildēt uz jautājumiem un uzreiz sākot runāt par krievvalodīgo tiesībām, kuras Latvijā tiek aizskartas.
Jāpiekrīt Egila Levita paustajām bažām, ka balsojumu par viņu varētu panākt, tikai apsolot amatus un rīcību, kas patiesībā apdraudētu Latvijas neatkarību un brīvību. Ne velti Šlesera, Rosļikova partijai un arī Lembergam tuvajai Zaļo un zemnieku savienībai Egils Levits Latvijā ir ienaidnieks nr.1, jo Levita nostāja par NATO un Rietumiem ir skaidra un nepārprotama.
Ceturtdien partija “Progresīvie” par prezidenta kandidātu izvirzīja Elīnu Pinto. Pinto ir latviešu diasporas aktīva pārstāve Eiropā, ir vadījusi Eiropas Latviešu apvienību. Viņa strādājusi dažādās Eiropas Savienības (ES) institūcijās un starptautiskās organizācijās. Kopš 2023.gada ir komunikācijas un partnerību vadītāja Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Luksemburgā. Pirms tam strādājusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), Eiropas Komisijā, Eiropas Ārējās darbības dienestā un ES Padomē.
Maģistra grādu tiesību zinātnēs viņa ieguvusi Latvijas Universitātē, bet maģistra grādu cilvēktiesībās un demokratizācijā – Eiropas Starpuniversitāšu centrā Eiropas maģistrantūrā. Papildinājusi zināšanas Londonas Ekonomikas augstskolā un Luksemburgas Universitātē. Trīs bērnu māmiņa, ir latvijas pilsone un nekad nav bijusi kādas citas valsts pilsonība.
Trešdien par savu prezidenta amata kandidātu paziņoja arī Jaunā Vienotība: Partiju apvienība “Jaunā Vienotība” (JV) Valsts prezidenta amatam nolēmusi virzīt ilggadējā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (JV) kandidatūru. Rinkēvičs absolvējis Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāti, saņēmis sertifikātu par politikas zinātņu un starptautisko attiecību studijām Groningenas Universitātē Nīderlandē. Viņam ir arī divi maģistra grādi, kas iegūti LU politikas zinātnē un ASV Nacionālās Aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo Resursu Stratēģijas Industriālajā koledžā. Rinkēvičs 90.gados strādājis kā Latvijas Radio žurnālists ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos, pēc tam dažādos amatos sācis karjeru Aizsardzības ministrijā (AM), kurā kopš 1997.gada vairāk nekā desmit gadus ieņēma augstākā ierēdņa – AM valsts sekretāra – amatu. No 2002. līdz 2003.gadam bija Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO, un no 2005.gada līdz 2007.gada janvārim Rinkēvičs ieņēma NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroja vadītāja posteni. No 2008.gada oktobra līdz 2011.gada jūlijam Rinkēvičs bija Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs.
Manuprāt, gan Elīna Pinto, gan Edgars Rinkēvičs ir ļoti cienījami amata kandidāti, kuri vispirms domā par valsti un kuri iespējai kļūt par Valsts prezidentu nepakļaus visu un jebko. Atliek cerēt, ka par vismaz vienu no šiem kandidātiem balsos Saeimas vairākums.
Komentāri