Svētdiena, 13. aprīlis
Vārda dienas: Jūlijs, Ainis
weather-icon
+3° C, vējš 1.88 m/s, R vēja virziens

Brīvības stāsts jāuztur katru dienu

Jānis Gabrāns
05:46
15.06.2023
24

Sarunu festivālā “Lampa” Latvijas Okupācijas muzejs un Publisko tiesību institūts    piedāvāja intervijas, sarunas, meistarklases, lai meklētu atbildes uz
jautājumiem: kas mēs esam; kur mēs esam; ko darīsim?

Šie jautājumi īpaši aktuāli kļūst šobrīd, kad klāt viens no mūsu tautas traģiskākajiem datumiem – 14.jūnijs. Ejot uz pasākumiem, noliekot pie pieminekļiem ziedus, vērts aizdomāties, ko darīsim, lai to nepieļautu trešo reizi?

“Druva” uzrunāja Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību, lai uzzinātu iestādes pienesumu šīs atmiņas aktu­alizēšanā. S.Vība norāda, ka muzejs pie tā strādā    kopš dibināšanas 1993.gadā: “Šajos gados nemitīgi esam ierakstījuši un joprojām turpinām ierakstīt video liecības. Tādu jau ir gandrīz divarpus tūkstoši, un šāda video liecību kolekcija par šo tēmu ir lielākā Eiropā.

Otrkārt, mūsu krājums ar 75 tūkstošiem priekšmetu, kas pārsvarā ir liecības tieši par deportācijām, represijām, cilvēku likteņiem, ir ļoti liela atmiņu informācija. Kāds to    pat nosaucis par mūsu tautas svētnīcu, jo katram priekšmetam ir stāsts.

Treškārt, arvien vairāk saprotam, cik svarīga ir mūsu identitāte caur vēstures notikumiem. To varam personificēt arī caur izsūtīto vārdu publiskajiem lasījumiem, kas pirms diviem gadiem notika 14.jūnijā un šogad 25.martā. Arī piemiņas pasākumi, kas notiek katru gadu visā valstī, ir apliecinājums, ka šos notikumus neizmirst, tos uztur dzīvus.

Ja runājam par izglītību, pētniecību, zinām, cik daudz vēl jādara, esam arī saņēmuši kritiku par to, ka nedarām vairāk, aktīvāk, bet ir sajūta, ka sabiedrībā    pēdējā laikā jūtams pacēlums pat­riotisma jomā, arī savu dzimtu apzināšanā, kas vienmēr saistīta ar vēstures līkločiem. Gandrīz katru nedēļu saņemam lūgumus palīdzēt atrast kādus tuviniekus, radiniekus, stāstīt šos stāstus, un mēs darbojamies kā atmiņu institūcija. Joprojām notiek arī pretējais, proti, cilvēki nodod mums atmiņas, priekšmetus, kas saistās ar deportācijām.”

Direktore stāsta, ka pērn 1.jūnijā muzejs apmeklētājiem vēra jauno ekspozīciju, ko jau apskatījuši 65 tūkstoši cilvēku. Ekspozīcija stāsta ne tikai par deportācijām, bet arī par okupācijas gadiem kopumā, jo, kā norāda S. Vība, to nevar skatīt atrauti, tas jāuztver kā vienots veselums: “Mēs zinām deportēto vārdus un uzvārdus, bet vēl neesam izzinājuši visos tos, kuri īstenoja šīs deportācijas, un to ir krietni vairāk. Zinātnieki lēš, ka tie ir divi trīs cilvēki uz vienu deportēto, un tas liek aizdomāties par šīs represīvās sistēmas mērogiem, cilvēku resursiem. Sākot no lēmumu pieņēmējiem, līdz tiem, kuri to paveica praktiski. Ir svarīgi viņus apzināt.”

Dažkārt izskanējis, ka ne visi to darīja labprātīgi, citus piespieda, bet muzeja direktore norāda, ka nav iespējams būt pa vidu, katrs ir vai nu varas pusē, vai pretējā: “Zinām, kā mums gājis ar čekas maisiem, cik esam gatavi par to runāt. Runāt arī par tiem, kuri padomju okupācijas laikā bija ne tikai represīvās varas īstenotāji, bet bija gatavi sadarboties. Mēs cenšamies izvirzīt dažādas šo cilvēku kvalitātes, lai aizstāvētu viņu rīcību, bet ir jautājums, vai varam okupācijas varu aizstāvēt ar cilvēku kvalitātēm? Pat ja šis cilvēks bija labs cilvēks! Man ir sava atbilde uz to, un es domāju, ka tomēr nevaram! Jo viņš tomēr bija tajā pusē! Protams, varam juridiski izvērtēt katra cilvēka dalību, bet tā tomēr bija labprātīga dalība okupācijas varas sistēmā. Mēs nevaram būt pārāk mazdūšīgi šajā vērtējumā.”

Uz norādījumu, ka piemiņas pasākumos deportāciju dienās cilvēku skaits ir arvien mazāks, S. Vība norāda, ka viņa tomēr nākotnē skatās optimistiski un šī atmiņa neizzudīs: “Tas ir ļoti emocionāls notikums, to īpaši varēja sajust, lasot deportēto vārdus, uzvārdus. Arī es to darīju, tas bija ļoti smagi, kaut kā ļoti uzrunājoši. Ir svarīgi censties izprast šo notikumu caur sevi, padomāt, kā es justos tajā rītā vai nakts stundā, kad mājās ieradās karavīri, lika sakravāties, ņemt savus mazos bērnus, gados vecos vecākus. Protams, nekad nevarēsim to pilnībā izjust, bet, ja par to aizdomājamies dziļāk, attieksme mainās. Jāsaprot, ka šie datumi neattiecas tikai uz cilvēkiem, kuri to reāli piedzīvoja, tas attiecas uz mums visiem. Un tas, kas joprojām turpinās Ukrainā, ir pierādījums, ka nevaram atstāt šīs lietas vēsturei, nolikt mierīgi plauktā, jo savu brīvību mums jāuztur katru dienu. Ja to nesapratīsim, vienu dienu atkal varam pamosties no skaļiem klauvējieniem pie durvīm!

Skatīt muzeja ekspozīciju nāk ļoti daudz ukraiņu bēgļu, muzejā strādā divas ukraiņu vēsturnieces, tāpēc varam ekskursijas vadīt ukraiņu valodā. Ukraiņi, dzirdot stāstus par okupācijas sākumu 1940.gadā, kad bija imitētās vēlēšanas zem ieroču stobriem, lūgums uzņemt PSRS, saka, bet tas taču ir laiks, ko viņi piedzīvojuši pēdējos astoņos gados. Viņi saka, ka par to Latvijā jārunā arvien vairāk un vairāk, lai nepieļautu notikumu atkārtošanos!’’

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Neziņas, šaubu, pārliecināšanas laiks beidzies

08:04
12.04.2025
14

“Nu tas ir beidzies, varēs mierīgi dzīvot tālāk,” kad    noslēdzās partiju deputātu kandidātu    sarakstu iesniegšana, ar atvieglojumu sacīja sabiedriski aktīvs, pazīstams novadnieks. Viņš pastāstīja, ka ir noguris no politiķu uzbāzības. Viņu uzrunājušas četras partijas un aicinājušas sarakstā, cita par citu neatlaidīgāk. Politiski aktīvie pierunājuši, lai padomā un dod atbildi līdz skaidrošanai, kādi būs […]

Stāsts par paralēlajām pasaulēm

00:03
12.04.2025
27

Eksperti vērtē, ka kopš ASV ir ar Krieviju sākušas t.s. miera sarunas, Ukrainas apšaude ar droniem, raķetēm un bumbām ir palielinājusies. Turklāt ASV tarifu karš ir aizēnojis notikumus Ukrainā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 9. aprīlī TV kanālam “Mēs esam Ukraina” sacīja, ka izlūkdienestam ir zināms par Ķīnas pilsoņu vervēšanu karam Ukrainā. Sagūstītie divi ķīnieši nav […]

Neturpināt salauztās ģimenes jeb Mācīties veidot savu dzīvi

18:33
09.04.2025
34

Tas, ka alkoholiķi var apmeklēt anonīmo alkoholiķu jeb AA grupas, lai veseļotos no alkohola atkarības, parasti cilvēkus neizbrīna. Savukārt termins Al-Anon   jeb līdzatkarīgo grupa, kā arī PAB (pieaugušo alkoholiķu bērni) grupa bieži izraisa neizpratni, kas tas ir, kam tas domāts. Vēl lielāks pārsteigums mēdz būt, ka tādas grupas daudzus gadus regulāri pulcējas arī Cēsīs, jo […]

Par miera sarunām bez optimisma

08:34
09.04.2025
28

Politikas analītiķu vērtējumi t.s. miera sarunām ir visai skarbi, bez liela optimisma, tās tiek dēvētas kā sarunas par sarunām. “Putins ir pārliecināts: vēl pēc dažiem mēnešiem ASV pāries no samierināšanas plāna uz pilnīgas iecietības plānu,” raksta Ukrainas pasaules politikas institūta dibinātājs un priekšsēdētājs Viktors Slinčaks. Viņš uzskata, ka abas puses, Krievija un ASV, vainos viena […]

Lai dzīve laukos neliktos pārāk rožaina…

09:19
07.04.2025
65

Vēja parku attīstītāju aktivitātes izgaismo kādu ļoti nelādzīgu lietu – iedzīvotāju un arī vietvaru ļoti ierobežotās iespējas nepieļaut daudzmiljonu projektus, ja to īstenošana kardināli maina un būtiski pasliktina iedzīvotāju dzīves vidi. Vienkāršāk sakot, Nītaurē, Zaubē vai citā novada pagastā var ierasties spēcīgiem aromiem svaidījušies zēni un meitenes, tērpti    dārgos uzvalkos un smalku zīmolu kostīmos, […]

Bez vietējiem ražotājiem nebūs vietējā tirgus

06:03
02.04.2025
61

Dzirdot vārdu tirgus, katrs iedomājas ko citu. Dažam prātā nāk ainiņas ar mutīgām zemniecēm, kas no sava pagraba atvedušas piena kannas, sviesta muciņas un siera rituļus, blakus tirgotājs ar pirmajiem kartupeļiem un skābētiem gurķiem, turpat smaržo pirms dienas no kūpinātavas izņemts cūkas šķiņķa gabals. Un kāds varbūt atceras trakos tirgus laikus Lietuvā, kad latvieši devās […]

Tautas balss

Kur koks, kur plastmasa

08:05
12.04.2025
12
Lasītāja K. raksta:

“Cēsīs, Rožu lakumā, uzcelta mājiņa, kurā runās par vides problēmām. Bet namiņam izmantota arī plastmasa. Vai tas pareizi, ka vieta, kur runā par vidi, nav pilnībā būvēt no dabīgajiem materiāliem,” pārdomās dalījās lasītāja K.

Priecē dejotāji

09:20
07.04.2025
15
Lasītāja J. raksta:

“Ar prieku skatījos aizraujošo deju ansambļa “Raitais solis” jubilejas koncertu!  Tas bija izcils, gan mākslinieciski izstrādāts, gan emocionāli saistošs. Cik burvīgi, ka dejošanas tradīcija Cēsīs gadu desmitos uzturēta tik augstu,” pauda lasītāja J.

Vietējie jāatbalsta

09:19
07.04.2025
36
1
Seniore no Cēsīm raksta:

“Uzzināju par streiku Cēsu tirgū. Tas nav normāli, ka vietējiem tirgotājiem, ražotājiem tā jārīkojas. Tieši viņiem tirgū būtu jārada paši labākie apstākļi. Tirgus nav lielveikals, kur katram, kas kaut ko pārdod, prasa lielu nomu. Mūsu uzņēmēji taču jāatbalsta,” sacīja seniore no Cēsīm.

Vecs koks nav jāpārstāda

14:41
02.04.2025
40
G. raksta:

“Izlasīju, ka vienu veco koku no Cēsu stacijas laukuma pārstādīs citur, lai tas neiet bojā. Tas nu gan man liekas par traku! Vai tiešām nav naudu, kur likt! Labāk iestādīt jaunu kociņu, lai paliek nākamajām paaudzēm. Iedomājieties, kāda izskatītos pilsēta, ja arī pirms simts gadiem visi būtu lēmuši kokus saglabāt un jaunus nestādīt,” bija neapmierināta […]

Smiltis pieputina visu apkārtni

14:00
27.03.2025
31
6
Garāmgājēja raksta:

“Skatījos, kā pagājušajā nedēļā Cēsīs, Bērzaines ielā, liela automašīna ar rotējošu slotu no ielas malas tīrīja ziemā sakrājušās smiltis. Putekļi cēlās gaisā lielā mākonī. Droši vien apkaimes mājas un dārzi pieputēja ne pa jokam, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas tobrīd bija mašīnas tuvumā. Agrāk pavasarī smiltis no brauktuves Cēsīs tīrīja mitrā laikā, kad tās neput, […]

Sludinājumi