Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

Brīvības stāsts jāuztur katru dienu

Jānis Gabrāns
05:46
15.06.2023
19

Sarunu festivālā “Lampa” Latvijas Okupācijas muzejs un Publisko tiesību institūts    piedāvāja intervijas, sarunas, meistarklases, lai meklētu atbildes uz
jautājumiem: kas mēs esam; kur mēs esam; ko darīsim?

Šie jautājumi īpaši aktuāli kļūst šobrīd, kad klāt viens no mūsu tautas traģiskākajiem datumiem – 14.jūnijs. Ejot uz pasākumiem, noliekot pie pieminekļiem ziedus, vērts aizdomāties, ko darīsim, lai to nepieļautu trešo reizi?

“Druva” uzrunāja Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību, lai uzzinātu iestādes pienesumu šīs atmiņas aktu­alizēšanā. S.Vība norāda, ka muzejs pie tā strādā    kopš dibināšanas 1993.gadā: “Šajos gados nemitīgi esam ierakstījuši un joprojām turpinām ierakstīt video liecības. Tādu jau ir gandrīz divarpus tūkstoši, un šāda video liecību kolekcija par šo tēmu ir lielākā Eiropā.

Otrkārt, mūsu krājums ar 75 tūkstošiem priekšmetu, kas pārsvarā ir liecības tieši par deportācijām, represijām, cilvēku likteņiem, ir ļoti liela atmiņu informācija. Kāds to    pat nosaucis par mūsu tautas svētnīcu, jo katram priekšmetam ir stāsts.

Treškārt, arvien vairāk saprotam, cik svarīga ir mūsu identitāte caur vēstures notikumiem. To varam personificēt arī caur izsūtīto vārdu publiskajiem lasījumiem, kas pirms diviem gadiem notika 14.jūnijā un šogad 25.martā. Arī piemiņas pasākumi, kas notiek katru gadu visā valstī, ir apliecinājums, ka šos notikumus neizmirst, tos uztur dzīvus.

Ja runājam par izglītību, pētniecību, zinām, cik daudz vēl jādara, esam arī saņēmuši kritiku par to, ka nedarām vairāk, aktīvāk, bet ir sajūta, ka sabiedrībā    pēdējā laikā jūtams pacēlums pat­riotisma jomā, arī savu dzimtu apzināšanā, kas vienmēr saistīta ar vēstures līkločiem. Gandrīz katru nedēļu saņemam lūgumus palīdzēt atrast kādus tuviniekus, radiniekus, stāstīt šos stāstus, un mēs darbojamies kā atmiņu institūcija. Joprojām notiek arī pretējais, proti, cilvēki nodod mums atmiņas, priekšmetus, kas saistās ar deportācijām.”

Direktore stāsta, ka pērn 1.jūnijā muzejs apmeklētājiem vēra jauno ekspozīciju, ko jau apskatījuši 65 tūkstoši cilvēku. Ekspozīcija stāsta ne tikai par deportācijām, bet arī par okupācijas gadiem kopumā, jo, kā norāda S. Vība, to nevar skatīt atrauti, tas jāuztver kā vienots veselums: “Mēs zinām deportēto vārdus un uzvārdus, bet vēl neesam izzinājuši visos tos, kuri īstenoja šīs deportācijas, un to ir krietni vairāk. Zinātnieki lēš, ka tie ir divi trīs cilvēki uz vienu deportēto, un tas liek aizdomāties par šīs represīvās sistēmas mērogiem, cilvēku resursiem. Sākot no lēmumu pieņēmējiem, līdz tiem, kuri to paveica praktiski. Ir svarīgi viņus apzināt.”

Dažkārt izskanējis, ka ne visi to darīja labprātīgi, citus piespieda, bet muzeja direktore norāda, ka nav iespējams būt pa vidu, katrs ir vai nu varas pusē, vai pretējā: “Zinām, kā mums gājis ar čekas maisiem, cik esam gatavi par to runāt. Runāt arī par tiem, kuri padomju okupācijas laikā bija ne tikai represīvās varas īstenotāji, bet bija gatavi sadarboties. Mēs cenšamies izvirzīt dažādas šo cilvēku kvalitātes, lai aizstāvētu viņu rīcību, bet ir jautājums, vai varam okupācijas varu aizstāvēt ar cilvēku kvalitātēm? Pat ja šis cilvēks bija labs cilvēks! Man ir sava atbilde uz to, un es domāju, ka tomēr nevaram! Jo viņš tomēr bija tajā pusē! Protams, varam juridiski izvērtēt katra cilvēka dalību, bet tā tomēr bija labprātīga dalība okupācijas varas sistēmā. Mēs nevaram būt pārāk mazdūšīgi šajā vērtējumā.”

Uz norādījumu, ka piemiņas pasākumos deportāciju dienās cilvēku skaits ir arvien mazāks, S. Vība norāda, ka viņa tomēr nākotnē skatās optimistiski un šī atmiņa neizzudīs: “Tas ir ļoti emocionāls notikums, to īpaši varēja sajust, lasot deportēto vārdus, uzvārdus. Arī es to darīju, tas bija ļoti smagi, kaut kā ļoti uzrunājoši. Ir svarīgi censties izprast šo notikumu caur sevi, padomāt, kā es justos tajā rītā vai nakts stundā, kad mājās ieradās karavīri, lika sakravāties, ņemt savus mazos bērnus, gados vecos vecākus. Protams, nekad nevarēsim to pilnībā izjust, bet, ja par to aizdomājamies dziļāk, attieksme mainās. Jāsaprot, ka šie datumi neattiecas tikai uz cilvēkiem, kuri to reāli piedzīvoja, tas attiecas uz mums visiem. Un tas, kas joprojām turpinās Ukrainā, ir pierādījums, ka nevaram atstāt šīs lietas vēsturei, nolikt mierīgi plauktā, jo savu brīvību mums jāuztur katru dienu. Ja to nesapratīsim, vienu dienu atkal varam pamosties no skaļiem klauvējieniem pie durvīm!

Skatīt muzeja ekspozīciju nāk ļoti daudz ukraiņu bēgļu, muzejā strādā divas ukraiņu vēsturnieces, tāpēc varam ekskursijas vadīt ukraiņu valodā. Ukraiņi, dzirdot stāstus par okupācijas sākumu 1940.gadā, kad bija imitētās vēlēšanas zem ieroču stobriem, lūgums uzņemt PSRS, saka, bet tas taču ir laiks, ko viņi piedzīvojuši pēdējos astoņos gados. Viņi saka, ka par to Latvijā jārunā arvien vairāk un vairāk, lai nepieļautu notikumu atkārtošanos!’’

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vitamīni, uztura bagātināji. Vai vienmēr ir palīglīdzekļi veselības uzlabošanai?

10:59
22.11.2024
15

Ieejot aptiekā, acu priekšā ņirb dažādas kastītes ar uzrakstiem, kas mudina aizdomāties – varbūt man arī vajag šo. Pie kasēm viegli pamanāmos plauktos rindojas multivitamīni dažādām cilvēku grupām – no raibiem gumijlācīšiem bērniem līdz specializētām zivju eļļām un vitamīnu kompleksiem senioriem. Tam visam blakus daudz dažādu “anti-stresa” uztura bagātinātāju un pat melatonīna tablešu. Lūk, viss […]

"Miera plānu konkurss"

10:38
21.11.2024
19

Jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps veido savu valsts vadības komandu. Tu­vākajās dienās būs skaidrs par tās sastāvu, jo pašlaik vēl kaut kas var mainīties. Eksperti jau vērtē Trampa izraudzītās personas un piesardzīgi cenšas prognozēt, kāda būs Trampa politika, ko viņš darīs vai nedarīs. Pirms vēlēšanām viņš sarunājis daudz, arī vispretrunīgākās lietas. Gan jau laiks parādīs […]

Bēdas, skumjas un prieks – viss vienmēr līdzās

10:31
21.11.2024
31
1

Pelēkais, drēgnais, tumšais laiks rada sajūtu, ka Veļu laiks turpinās, lai gan pēc latviskām tradīcijām Mārtiņos tas beidzas un sākas Sala laiks. Vēlajā rudenī šķēpi tiek lauzti par to, cik daudz bērnu svin importēto Halovīnu un cik maz latviskos Mārtiņus un Miķeļus. Šogad Halovīnā lija, bija pavisam nemīlīgs laiks, bet pilsētā visur bija redzami bērni, […]

Pārtikas cenas - realitāte un solījumi

10:29
21.11.2024
36

Dzirdēts jau, ka runāt var nezin ko, tāpat arī katrs vārds jāvērtē kritiski. Bet visdrošāk ir ik vārda patiesību pārbaudīt pašam. Kurš gan nav dzirdējis, ka pārtikas cenas nepārtraukti, pa centam vien, palielinās. To stāsta tie, kuri iepērkas. Un uz veikalu, tirgu nedodas vien retais.    Ekonomikas ministrija apstiprina, ka    oktobrī bija cenu kāpums […]

Sašņorēts Ikars vistu kūts laktā

11:38
20.11.2024
29

Nedēļas sākumā Valmieras pievārtē atklāja Industriālā parka būvniecību. Gandrīz 60 ha plaša teritorija, kas jau nākamajā gadā būs sagatavota rūpnieciskai apbūvei, stratēģiski izdevīgā vietā ar dzelz­ceļa pievadu, elektroenerģijas pieslēgumu, visu nepieciešamo    uzņēmējdarbībai. Būs parks ar potenciālu kļūt par jaudīgu ekonomisko dzinēju visai Vidzemei. Kā jau atklāšanā, bija uzrunas, vēstījuma kapsulas iemūrēšana, atbildes uz žurnālistu […]

Salnu mēneša pelēcītis

14:51
14.11.2024
27

Tagad esam tumšajā gada pusē, kad naktis ir garākas par dienām. Teorētiski tajā esam kopš rudens saulgriežiem, Miķeļdienas 29. septembrī, taču tagad, kad pulksteņi tikuši pagriezti par stundu atpakaļ, dienas gaismas šķiet vēl mazāk. Ik gadu ap šo laiku no daudziem paziņām dzirdu, cik grūti, ka pie mums ziema un uzkrītoši pelēcīgais, drēgnais un vīrusiem […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
49
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
16
14
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
32
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi