Nereti pirms vēlēšanām politiķi kļūst “maigi un mīloši”, viņiem rūpot katrs valsts iedzīvotājs, vai tieši otrādi – skan radikāli un pat draudoši solījumi. Vairāk vai mazāk tā notiek visās valstīs un kontinentos, arī Eiropā. Un izskatās, ka pavisam drīzās parlamenta vēlēšanas dažās valstīs var mainīt atbalstu Ukrainai un attieksmi pret ukraiņiem.
Eiropas Savienībā visneuzticamākais partneris laikam gan ir Ungārija, un tas nav saistīts ar vēlēšanām. Tā atklātāk vai slēptāk atbalsta Putinu, prasot labumus gan no Krievijas, gan no citām Eiropas valstīm. Citiem vārdiem – visus šantažējot un liekot saprast, ka var pilnīgi nostāties vienā vai otrā pusē. Arī Slovākijas un Serbijas attieksme pret Ukrainu un Krieviju ir svārstīga. Serbijā simpātijas pret Krieviju ir diezgan izteiktas ne pirmo gadu, un eksperti saka, ka Serbijas iedzīvotājiem patīk “uzzīmētais Putina portrets”, nevis īstais, dzīvais Putins, par kuru ļoti daudzi neko nezina.
Slovākijā 30. septembrī notiks parlamenta vēlēšanas. Šobrīd aptauju priekšgalā ir partija “SMER” un tās līderis Roberts Fico, kurš jau pāris reižu ir bijis valsts premjerministrs. Viņš ir labi zināms kā Krievijas atbalstītājs, un arī tagad, priekšvēlēšanu laikā, pauž Kremļa nostāju, runājot par karu Ukrainā. Ja valdība pēc vēlēšanām Slovākijā mainīsies, tā necentīsies palīdzēt Ukrainai.
Nogurums no kara un mainīgās noskaņas sabiedrībā var izrādīties liktenīgas. Kā zināms, t.s. “graudu karu” pret Ukrainu cenšas īstenot ne tikai Krievija, to aktīvi iesāka arī Polija, pēkšņi kļūstot gandrīz vai Ukrainas pretinieks. Radikāla bija arī nostāja ieroču piegādē. Tikai ASV un vēl dažu citu valstu jautājumi par to, ko tas īsti nozīmē, tagad likuši Polijai mazliet atkāpties un nomierināties. Pēdējās ANO Ģenerālsasmblejas laikā Ukrainas prezidents tikās ar daudzu valstu vadītājiem, bet plānotā tikšanās ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu nenotika tādēļ, ka ir domstarpības Ukrainas graudu eksporta jautājumā.
Saspīlējums sākās pēc tam, kad Polija sāka uzpirkt trešajām valstīm paredzētos lētos graudus – poļu zemnieku graudu cena samazinājās, valstī sākās protesti, un pavasarī Ukrainas graudu imports šajā valstī tika aizliegts. Graudu embargo pievienojās arī Ungārija un Slovākija.
Tā kā Krievijas uzbrukumu dēļ pa Melno jūru graudu eksports lielos apmēros nav iespējams, Ukrainas graudi tranzītā iet cauri Polijai un nav skaidrs, vai tie netiek izmantoti arī kontrabandai un kā tajā visā iesaistīti poļi. Protams, zemnieku sašutums vēršas pret Ukrainas graudiem, neiedziļinoties, kas pie tā vainīgs, vai vara cenšas cīnīties ar šiem apšaubāmajiem darījumiem. Tagad gan Polija ir ieraudzījusi iespēju izveidot graudu tranzīta koridoru cauri valstij.
Tiesa gan, pirms vēlēšanām Polijā sācies skandāls ar vīzu tirgošanu. Kā zināms, Polijas varas attieksme pret imigrāciju vienmēr ir bijusi noraidoša, bet pēc vēlēšanām Baltkrievijā, kad Lukašenko vienkārši pievāca prezidenta amatu un daudziem baltkrieviem nācās bēgt, Polija uzņēma šos politiskos bēgļus. Tāpat arī notika ar ukraiņiem, un Polija visu laiku ir bijusi aktīva šo bēgļu atbalstītāja. Skandāls par tūkstošiem pārdotu vīzu trešo valstu pilsoņiem, kuri nav ne baltkrievi, ne ukraiņi, ir aptumšojis ideālās varas tēlu. Ir skaidrs, ka vīzas slepus tirgoja ne jau strādnieki un ka tas nevarēja notikt bez varas klusa atbalsta, lai piepildītu savas kabatas.
Tajā pašā laikā ukraiņiem dzīvošana Polijā nav tik jauka un patīkama, kā tas tiek iztēlots. Augsta līmeņa profesionāļiem, piemēram, ārstiem, darbu dabūt ir ļoti grūti. Ja klīniku vai slimnīcu galvenie ārsti ir gatavi viņus pieņemt darbā jau nākamajā dienā, tad pēc jautājuma saskaņošanas ar administrāciju izrādās, ka jāgaida, vai tomēr neatnāks kāds poļu speciālists, par spīti tam, ka tāda nav jau pāris gadu. Ir izveidota izcili sarežģīta sistēma, kā var saņemt darba atļauju, tas prasa daudz naudas, vismaz divus gadus, bet reizēm izrādās, ka tam būs vajadzīgi gadi pieci. Tāpat tika paziņots, ka Polija Ukrainai vairs nepiegādās ieročus, tad sākās taisnošanās, ka noslēgtie līgumi tomēr tikšot pildīti.
Ir labi redzams, ka tā notiek tādēļ, ka esošā varas elite dara visu, lai varu saglabātu. Tādos gadījumos visdrošākais veids ir apgalvot, ka vara dzīvo tikai savas tautas dēļ, ka nekas cits nav svarīgs. Tā teikt, lai visi tie, kuri nav mūsu pilsoņi, nomirst kaut šodien, lai tā pasaule karo un iet bojā, bet mēs gan jūs padarīsim par bagātu un laimīgu tautu.
Gribot negribot jāatceras Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teiktais uzrunā ANO Ģenerālasamblejā šogad septembrī: “Šī zāle ir redzējusi daudzus karus, bet nav bijusi aktīva aizstāve pret agresiju. Daudzos gadījumos visskaļākās ir bijušas bailes no kara – no kara, kas būs pēdējais karš, pēc kura vairs neviens nesapulcēsies Ģenerālasamblejas zālē.(..) Ukraina atdeva savu kodolieroču arsenālu, kas bija trešais lielākais. Toreiz pasaule nolēma, ka Krievijai jākļūst par šī spēka sargātāju. Bet vēsture liecina, ka tieši Krievija deviņdesmitajos gados kododolatbruņošanu bija pelnījusi visvairāk. Un Krievija to ir pelnījusi arī tagad – kodolieroči nedrīkst piederēt teroristam! Teroristam nav tādu tiesību!”
Atliek piebilst, ka var un vajag rūpēties par savu valsti un tautu, bet to nav iespējams paveikt, ja negrib redzēt , ka ir karš un ka cilvēki palīdz un atbalsta cits citu arī pāri valstu robežām.
Komentāri