Ir brīži, kad par kādu notikumu uzzini no sekām, ko tas izraisījis. Tā arī es par Latvijas Televīzijas šova “Ko tu proti, Latvija?” vienas no vadītājām, gados jaunās meitenes Beātes Bērziņas jeb Betas Beidz pausto komentāru uzzināju no sašutuma viļņa, kas pēc tam pār viņu pārvēlās.
Vadītāja šova dalībniecei, kura veiklo Rubika kubika likšanas prasmi apguvusi no videopamācībām, bija teikusi: “Man likās, ka to mācās no biezām, vecām, smirdīgām grāmatām!” Skaidrs, ka, neskatoties uz to, vai cilvēks dod priekšroku jauniem izdevumiem, kas vēl smaržo pēc tipogrāfijas, vai arī senatnes elpu uzsūkušām grāmatām, ne vienam vien šķiet neaptverami, ka par grāmatām iespējams izteikties tādiem vārdiem. Jaunā meitene gan vēlāk skaidro, ka to nav domājusi sliktā nozīmē, bet gan parādot, cik viegli dažādu informāciju iespējams atrast arī internetā, un sacījusi: “Es mīlu grāmatas. Šajā gadījumā runāju par specifisko smārdu, kas nenoliedzami piemīt vecām grāmatām, un biju visai pārliecināta, ka skatītājam tas būs saprotams. Mans plāns nebija nedz apvainot grāmatas, nedz virzīt jauniešus tālāk no tām. Pati ar prieku lasu gan jaunas, gan vecas grāmatas, arī tās, kuras cērt nāsīs. Kaut īpatnēja, man šī smarža patīk.”
Lai vai kā, bet Betas komentārs raisījis plašu rezonansi, turklāt radījis arī idejas jaunām aktivitātēm. Tā pirms ikgadējā grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele” skaistāko grāmatu paziņošanas neatkarīgais grāmatu apskatnieks vērtējis, kā smaržo gada skaistākās grāmatas, atzīmējot, ka tās smaržo pēc balināta papīra ar viegli jaušamām mimozu notīm; nekrītota papīra un svaiga gaisa; pēc dārga skandināvu papīra; pēc jūras. Savukārt sociālajos tīklos un grāmatu lasītāju domubiedru grupās cilvēki dalījušies pārdomās, ko raisījusi bērnības un senu grāmatu pārskatīšana.
Lasītāja, kas vērtē, ka smarža katram var raisīt citādas emocijas, bet sākotnējās tipogrāfijas, koka, celulozes, iespiestā papīra, līmju, krāsu aromātu pamazām nomaina smaržas, kas rakstūrīgas mājoklim: “Reizēm paņemu grāmatu rokās, novēdī smarža, kas nekad nav konkrēta. Tas ir kā kokteilis, kurā jāuzmin, kas sajaucies - pankūku, saulespuķu eļļas, sirdszāļu, dzērveņu, vaniļas, krustnagliņu, ceptas gaļas, sviedru, eikalipta, sēra aromāts. Tikko nojaušama cilvēka smarža. Grāmatas smaržo. Pēc laika. Pēc iespējām. Pēc dzīves. Pēc dzīvības. Kas ir trauslāka par grāmatām. Smarža ir kā liecība par cilvēkiem, kas tai jebkad pieskārās, lietoja, kam tā piederēja. Jo vairāk to lietoja, jo vairāk tā smaržoja. Grāmatas smarža dod iespēju ceļot laikā.”
Daudzi lasītāji, pārskatot mājas bibliotēku, dalījušies atmiņās par lasītajām grāmatām. Ieliktās grāmatas atsauca atmiņā arī manu bērnību, raisot piedzīvotās sajūtas un atgādinot tā laika notikumus. Lasītāja Liene, daloties ar grāmatu “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, atzīmējusi, ka tā bija tēta bērnības grāmata un arī viņai bērnībā viņš to lasījis priekšā, savukārt Lienes meita nesen skatuves runas konkursā runāja šī darba fragmentu. Viņa raksta: “No paaudzes paaudzei. Nenovērtējami.” Viena no grāmatu lasītājām, ievietojot nobružātos “Pinokio piedzīvojumus”, atzīst, ka vienmēr baidījās no grāmatas ilsutrācijām, bet cita lasītāja atzīmē: “Man vienmēr bildes ļoti iespaidoja. Dažreiz, pat nelasot grāmatu, skatījos uz bildēm un pati sacerēju savas pasakas. Tagad, atrodot kādu no savām vecajām grāmatām, šķirstot un skatoties bildes, nokļūstu savas bērnības sajūtās.” Savukārt lasītāja, daloties ar grāmatu “Dziedoņi ērkšķu krūmā”, stāsta, ka to pirmo reizi atvērusi sestajā klasē, lasot grauzusi zemesriekstus, tāpēc arī tagad zemesriekstu garša katru reizi liek par to atcerēties.
Cēsīs vieta, kur bieži vien sastopamas grāmatas, pilnas ar atmiņām un cilvēku piedzīvoto, ir Stāstu tornis jeb brīvdabas grāmatu apmaiņas punkts autoostas skvēriņā, ko 2013. gada vasarā ierīkoja Starptautiskās arhitektu vasaras skolas audzēkņi. Daudzi šo vietu uztver kā īstu dārgumu krātuvi, kur rodamas literatūras pērles. Lai gan šādi grāmatu apmaiņas punkti Cēsīs ir arī bibliotēkā un vairākās biedrībās, reiz kāda cēsniece pauda, ka Cēsīm kā pilsētai, kas pretendē uz kultūras galvaspilsētas titulu, būtu brīnišķīgi tādus grāmatu apmaiņas punktus jeb āra bibliotēkas izvietot arī citviet pilsētvidē, piemēram, Pils parkā, Bērzaines pusē vai Saules ielas rajonā, lai ikvienam būtu iespēja smelties grāmatu pasaules zinībās. Manuprāt, grāmatu pieturvietas Cēsīm ļoti piestāvētu.
Komentāri