Regulāri telefona zvani, zīmītes māju un dzīvokļu durvīs, uz sliekšņa pēdējā laikā nudien vairs nepārsteidz. Tēma viena – jums ir zeme, mežs, mani tas interesē, sazināmies.
Lauku viensētās, cik nu cilvēku palicis, tomēr dzīvo lielākoties sirmgalvji. Tās viņu dzimtās mājas. Bērni, mazbērni pilsētās vai pasaulē, brauc ciemos, ja vien spēj, pabalsta. Daudziem pie mājas ir arī kāds meža gabals. Tie daži hektāri, pat mazāk, tiek glabāti drošībai grūtā brīdī. Kaut vai malkai, ko var sagādāt, radiem kopā sanākot un patīrot mežmalas, izzāģējot nokaltušos, kritušos kokus. Tā saimnieki dara – domā par rītdienu, ne tikai to, kas šodien izdevīgi.
Un tad kāds svešinieks intensīvi sāk interesēties par viņu īpašumu. Zvanītājs stāsta, ka turpat blakus zāģējot un labprāt izpalīdzētu nogāzt arī viņu mežu. Samaksāšot labi, papīrus nokārtošot. Starp piedāvātājiem uzrodas arī kāds it kā tuvējais kaimiņš, kurš gatavs šajā grūtajā laikā, kad mežizstrādātāji uz izķeršanu, tikt galā ar jūsu mežu. Pēc jautājuma saņemšanas, kāds kaimiņš un kā tad īsti vārds, zvanītājs cenšas sarunu ievirzīt citā gultnē, stāstot, ka kaitēkļi mežu noēdīs, gudri cilvēki to saprot un zāģē. Citiem vēl tiek skaidrots, ka tūlīt, tūlīt mainīsies noteikumi, tieši jūsu īpašumā plānots liegums, jāpaspēj mežu nozāģēt, ja ne, vēlāk nedrīkstēs. Kad nu tādam labestīgam izpalīgam pajautā, kur dabūjis telefona numuru un kā vispār zina, ka zvana tādam, kam ir mežs, konkrēta atbilde neseko. Izrādās, kāds vēl izpalīdzīgāks cilvēks ziņas iedevis.
Zvanītājs, nesadzirdējis balsī stingru atteikumu, nākamajā dienā zvana atkal. Sak, vēl varat padomāt. Nākamās reizēs jau kļūst skarbāks – mēs ar jums rēķinājāmies, plānojām darbus. Beigās jau meža īpašnieks sajūtas tā kā vainīgs piedāvātāja priekšā. Nekaunīgāks un agresīvāks meža kārotājs pat piedraud, ka īpašnieks ir viņam parādā par velti izšķiesto laiku un arī vēl kaut kādiem kārtotiem dokumentiem.
Tikai un vienīgi katra paša ziņā ir lēmums –izzāģēt mežu vai ne un kam šo darbu uzticēt, kādus izvirzīt noteikumus un par kādu cenu. Tiesa, līgumi arī mēdz būt kā ieskats fantastikas literatūrā. Dažs pakalpojuma sniedzējs ieraksta, ka pat atjaunos mežu. Tikai aizmirst minēt laiku, kad to izdarīs – pēc gada, 20 vai vēl vēlāk. Cits sīki apraksta, par ko jāmaksā meža īpašniekam, kas tiek raksturoti kā formāli sīkumi, bet beigās viņam pāri paliek vien sīknauda, kaut sākumā tika solīti tūkstoši. Protams, protams, līgumi jālasa. Bet stāsts ir par cilvēkiem cienījamos gados. Nevar no viņiem prasīt, lai pārzina likumdošanu, lai saprot, kas ir prettiesiska ietekmēšana. Bieži vien, kad apstākļus sāk noskaidrot bērni un mazbērni, ir jau par vēlu – lūk, līgums. Nepatīk? Ejiet uz tiesu. Tiesa nozāģēto mežu neatjaunos…
Diemžēl tādā laikā dzīvojam. Bizness pāri visam. Ja ar saldu mēlīti var kādam piedāvāt pakalpojumu, kas viņam nav vajadzīgs, bet tomēr piekrīt pieņemt, protams, pakalpojuma sniedzējam rokas tīras. Un pašam vecumdienas vēl tālu. Kas zina, varbūt arī tad kāds jauneklis lepni uzdosies par kaimiņu Jāni vai mežu ekspertu Induli, vai attapīga dāma sevi nosauks par Aneti vai Zani, uzspiedīs pārdot to, no kā nemaz nav domāts atteikties. Viss taču attīstoties pa spirāli. Tikai žēl to, kuri noticējuši un noticēs solījumiem, kas balstīti melos un naudas kārē.
Komentāri