Nekur mums neizsprukt. Visi esam sava laikmeta bērni. Vēsturē ir zināmas personības, kas spējušas skatīties pāri savam laikam, bet parasti viņu liktenis bijis traģikas pilns un viņu devums ir licis pamatus nākotnei, kuru paši nepiedzīvo.
Nupat zemes klēpī guldīts Gorbačovs. Jaunākai paaudzei šis uzvārds, visticamāk, neizsaka neko, tiem, kas pensijas gados, gan. Lai ko Gorbačovs domāja un vēlējās, 1985.gadā saņemt Padomju Savienības augstāko varu savās rokās, tieši viņš gluži kā austruma pasakā izlaida no lampas brīvības džinu, un atpakaļ to neviens vairs nevarēja dabūt.
Taču, lai cik lielu lēcienu laikā veicināja viņa apņēmība mainīt padomju valsti, Gorbačovs bija tikai sava laikmeta bērns.
Viņa nozīmi padomju impērijas pārveidē, kas beigu beigās noveda pie sabrukuma, analizē un vērtē politoloģi, vēsturnieki, politiskie apskatnieki. Pretrunu pilns bijis Gorbačova valdīšanas posms, tikpat pretrunīgi viņu atceras. Berlīnē dienā, kad Gorbačovu apglabāja, viņu godinot, bija pusmastā nolaisti karogi, bet turpat netālie lietuvieši teica – slepkava. Traģiskie notikumi1991.gada janvārī, kad pie Viļņas Televīzijas torņa no padomju armijas lodēm un tankiem gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki un smagi ievainots 31, neaizmirsīsies, un Berlīnes mūra krišana šo sāpi nemazinās.
Protams, kurš deva pavēli, lai Viļņā notiktu tas, kas tur notika, un, kā tā atnāca no Kremļa, Eiropa neuzzinās vēl ilgi. Viss par to guļ pašos slepenākajos Krievijas arhīvos. Bet varam iedomāties, kādas pavēles būtu izskanējušas, ja tajā laikā Kremļa varu veidotu cilvēks ar pašreizējā saimnieka ideoloģiju un attieksmi.
Jā, cilvēks vairāk vai mazāk ir sava laikmeta bērns, un to- mēr, cik atšķirīgs, sev atvēlētajā laikā dzīvojot, mēs katrs varam būt…
Komentāri