Izlasījusi otrdienas “Druvā” par kādreizējā Līgatnes novada vadītāja Aināra Šteina tiesu, kurā viņu apsūdz par dienesta stāvokļa izmantošanu (galvenais pārkāpums – pašvaldības kvadricikla izmantošana personīgām vajadzībām), kāda līgatniete bija sašutusi. “Par ko viņu tiesā! Smieklīgi! Rīgas domē izzagti miljoni! Tur nekas!” tā viņa, turpinot, ka dažāda līmeņa varā ir gandrīz tikai blēži, izsaimniekotāji. Bet nevienu netiesā vai vismaz nenotiesā. Un te – prasa kriminālsodu par braukšanu ar kvadriciklu, kas pieder pašvaldībai!
Savulaik brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiku” varoņa Teņa mutē ieliktais “Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos” cilvēkos gruzdējis vienmēr. Un diemžēl tam ir pamats. Saulesbrālim, kurš uzlauzis pārtikas kiosku un nozadzis dažas pudeles stiprā dzēriena, visticamāk, ātri vien piespriedīs sodu. To, kurš valsts uzņēmuma vadītāja amatā no “paziņas” saņēmis 500 tūkstošu eiro banknotēs, pat attaisno. Kur te samērība nodarījumam un sodam? Vai jābrīnās, ka Teņa teiktais joprojām ir tik mūsdienīgs?
Tomēr līdzās ir arī cita doma. Ja lielo zagli nevar noķert vai nozagto pierādīt, vai mazo atstāt nesodītu?
Juceklis ap pašvaldības kvadriciklu, ap to, kur tam stāvvieta, kā tas izmantots, uz tā fona, ko gadiem dzirdam par iespējamām afērām, kurām līdzi pat nespējam izsekot, izskatās pārāk liels. Vien – nav jau runa par kvadriciklu. Runa ir par to, kā savu lomu izprot vēlēta amatpersona.
Vai mūsu ticēšana un attieksme nesākas no paša mazākā? Ja redzam, ka pašu vēlēts priekšnieks ar kopus mantu, pat ne īpaši vērtīgu, rīkojas kā ar savējo, vai neapstiprinās sajūta, ka tie, kas tiek pie kā lielāka, no kopējā paņem vēl vairāk? Un tā pa pilieniņam vien, pašiem tos neskaitot, sakrājas pārliecība, ka visi, kam uzticam ko pārvaldīt, noteikti no tā paņems gabaliņu sev. Mazāku vai lielāku. Jo – visi taču tā dara.
Komentāri