Mēs visi kaut ko gaidām. Neizturami, ilgstoši, un, ja nejauši tas gaidītais mūs tomēr piemeklējis, sākam ilgoties pēc kā cita. Tā ik gadu ceram uz pārmaiņām dzīvē. Tā ik gadalaiku piesātina sarunas un domas par nākamo, baiļu vai tieši ilgu pilnu, kā nu kuram. Tā katru mēnesi spriežam, ko varētu cerēt izdarīt par nākamo algu, pensiju vai pabalstu, lai gan tīri labi aptveram, ka, visticamāk, tas neizdosies. Teju katru dienu mēs kaut ko atliekam uz rītdienu.
Protams, mazajos mērogos, domājot par katru šo situāciju un brīdi atsevišķi, tajā nav nekā slikta un nosodāma. Tieši pretēji, kad cilvēkam ir zināmi plāni, gaidas, pašam veicami uzdevumi, tad viņu varētu novērtēt kā strukturētu, stabilu personību. Tomēr – ne vienmēr.
Kad attopies, ka teju visa tava dzīve ir sakārtota “gaidāmajai rītdienai”, bet vairs lāgā neatceries, kas tieši tajā rītdienā bija tik īpašs, sāk svilt tie salmi, uz kuriem visu šo laiku gulēji. Malā pastumtas steidzamās darīšanas, arī patlaban blakus esošie cilvēki kāda gaidāmā uzdevuma vārdā, bet gaidāmais tikai pārlec no dienas uz dienu, sen pazaudējis konkrētos apveidus, tikai iespiežot aizvien milztošu baiļu sajūtu – vajag sagatavoties. Kaut kam. Kam tieši, sen vairs nesapratu, tik pēdējos mēnešos attapos, ka jau krietnu laiku es dzīvoju, lai visu laiku kaut kam sagatavotos. Lielākoties tie, protams, ir bērniem svarīgie notikumi, uzdevumi, pārdzīvojumi – mēs katru dienu knapi paspējam savākt rītdienai, parītdienai nepieciešamo. It kā mana tagadne laika locījumos būtu pazudusi. Vēl pēc mirkļa attopies, ka arīdzan nākotnes forma ir zaudējusi savus apveidus un es vairs nezinu, ko sagaidu. Nesaku, ka tas īslaicīgā formā ir tik slikti, gribētos jau ticēt, ka cilvēka smadzenes tomēr darbojas viņam pašam vēlamākajā režīmā. Mazu bērnu mātei acīmredzot ir nepieciešams tomēr atrast, kaut uz mirkli, klusumu savās sienās, nepārtrauktu miegu vai biezu grāmatu lasīšanu.
Man šis mazo bērnu periods mājās ir nedaudz iestrēdzis. Precīzāk, ieildzis uz teju 12 gadiem, un nu jau es vairs nezinu, vai jelkad iemācīšos dzīvot citādi. Mierīgāk? Droši vien nē, ne par to ir runa. Jēgpilnāk – uz to es vēl ceru. Kad sajūti, kā pamosties, kādu gaisu gadalaiks atnesis, zini savas dienas plānu, ieceres nedēļas nogalei un nākamās vasaras sapņus, bet vienlaikus tajā visā būs vieta arī pārsteigumam. Kad vairs neatlikšu uz aizmirstību to, ko varētu vai gribētu jau šodien.
Komentāri