Ar krāšņiem uznācieniem pirms neilga laika beidzās muzikālais šovs “Balss maskā”. Tajā uzvarēja neviens cits kā Laimes lācis, zem kura, kā izrādījās, bija nomaskējusies mūsu novadniece – žurnāliste Kristīne Garklāva.
Pēc šīs un aizvadītā gada “Balss maskā” sezonas, kad uzvarēja Baltais vilks, jāsecina, ka latvieši ļoti vēlas, lai uzvar labais, jo šie abi tēli šovā bija ļoti pozitīvi. Laimes lācis bija tik pozitīvs, ka viens no žūrijas cilvēkiem Jānis Krīvēns jeb Krivenchy mēdza teikt, ka nevar izturēt tik daudz pozitīvisma. Tomēr gan skatītāju balsojums, gan žūrijas vērtējums liecināja, ka pozitīvisms un labsirdība ir tik ļoti tīkama, ka Laimes lāča tēls, par kuru pat vēl līdz finālam bija diskusijas, vai zem maskas ir sieviete vai vīrietis, ļāva uzvarēt.
Bet Kristīne pēc uzvaras sacīja, ka pēdējais gads bijis grūts un viņa arī meklējusi, kā ikdienā atgūt prieku. Visticamāk, arī iejušanās Laimes lāča tēlā bija daļa no prieka atgūšanas. Jāteic, Kristīne patiesi ir ļoti labestīga. Atceros, jau tad, kad vēl mācījos vidusskolā un rakstīju zinātnisko darbu, intervēju arī Kristīni, kura tolaik strādāja radio Cēsīs. Uz jautājumu par motivāciju būt žurnālistei viņa atbildēja, ka tā ir iespēja palīdzēt cilvēkiem.
Jāteic, latviešiem tiešām tuvi ir labie tēli – gan sērdienīte, gan it kā naivais, bet bieži vien visgudrākais trešais tēva dēls, čaklā Maija, Sprīdītis, kurš atklāj dzīves patiesās vērtības. Un, šķiet, tieši tādēļ arī plašāk pasaulē sūtām savus labos tēlus, piemēram, uz Eirovīziju jaukos “Sudden Lights” puišus, kuri izpildīja šūpuļdziesmu – rāmu, mierīgu un mierinājumu nesošu. Tomēr, šķiet, Eiropai nepieciešams lielāks asums. Aizvadītajā gadā, protams, uzvarēja grupa no Ukrainas, tā vēstot par atbalstu valstij, kurā iebrucis agresors, bet lielākoties Eirovīzijas uzvarētāji nāk ar skaļos vārdos ietērptu vēstījumu, visbiežāk aizstāvot tos, kas citādi, mierīgi un rāmi paužot savu viedokli, sadzirdēti netiek. Tā pirms diviem gadiem roka grupa “Måneskin” no Itālijas savā dumpinieciskajā dziesmā atbalstīja tos, kuri vēlas būt atšķirīgi, 2006. gadā smagā roka grupa no Somijas “Lordi” bija ģērbušies kā monstri, arī uzsverot citādo, arī ārēji neglīto kā vērtību. Un tieši viņi Somijai atnesa pirmo un pagaidām vienīgo uzvaru Eirovīzijā. Uzvaras laurus plūkusi arī Izraēlas pārstāve, transpersona Šerona Koena jeb “Dana International”, kas iestājās par dzimumu līdztiesību, tāpat arī austrietis, transvestīts Tomass Neivirts jeb par bārdaino sievieti dēvētā Končita Vursta.
Reizēm arī man jājautā, kāpēc kādas minoritātes ir tik skaļas, protestē tik it kā uzbāzīgi, vai tad nevar mierīgi paust savu viedokli? Bet te arī redzama cilvēka uztvere, redzams, ko cilvēks vairāk pamana – izzinošu lekciju, kurā informatīvi stāsta par tiem, kuri ir atšķirīgi no vispārpieņemtā ikdienā, vai protesta gājienu, kurā dalībnieki ir koši saģērbušies un nes plakātus ar izteiksmīgiem saukļiem. Un tā arī “Eirovīzijā”, lai tiktu sadzirdēti, lai paustu uzskatus, kurus citkārt kāds negrib dzirdēt, jo skaļāk, jo krāšņāk, jo šokējošāk, jo labāk tas ir.
Tomēr gribu arī piebilst, ka reizēm visā košumā spilgti izceļas vienkāršība – es labi atceros, kā 2010. gadā uzvarēja Vācijas pārstāve, 19 gadus vecā Lena ar dziesmu “Satellite”, kura uz skatuves kāpa viena, ģērbusies lakoniskā melnā kleitiņā, un ar savu vienkāršību apbūra visus. Tāpēc, manuprāt, jautājums, ko mums no Latvijas sūtīt uz Eirovīziju nākamgad, lai vispirms jau pēc ilgāka laika tiktu finālā un otro reizi uzvarētu, joprojām nav nepārprotami atbildams.
Komentāri