Pirmdienas rītā tu atgriezies darba ierindā gatavs pieņemt kārtējos, lai arī vienmēr jaunos uzdevumus un centies vēl sagudrot ko saistošu, kas lasītāju varētu ieinteresēt par dzīvi tepat apkārt. Taču pēc relatīvi garajām svētku brīvdienām kaut kā nepamet tāds visaptverošs nelabums – gan šoreiz nedomāju fiziski jūtamo slikto dūšu, bet to dvēselisko. Un tam nav saistības ne ar Jāņiem, kuri aizvadīti mierīgi, tomēr jauki savā ģimenes lokā, ne vietējo dzīvi. Šķiet, liela daļa Latvijas sabiedrības nevarēja noturēties, lai pirksti arī svētkos ik pa brīdim nenobrauktu pāri viedtālruņa ekrānam un nepameklētu, vai ir kas jauns saistībā ar vāgneriešu pēkšņo draudu “gājienu” uz Maskavu.
No vienas puses – kaut kas tamlīdzīgs jau labu brīdi bija gaidāms – tieši, kurš tas būs, kad, to, protams, uzminēt nespēja neviens. Un, kad kaut kas tāds beidzot sākas, atļaušos izmantot oficiāli nenoteiktus terminus, diktatoriskā lielvalstī, tad, protams, gribas kopā ar visiem aizturēt elpu un lielām acīm skatīties, kā tagadnē notiek tas, ko apguvām vidusskolā vēstures stundās – varas gāšana, revolūcija, jauni varas meklējumi.
No otras puses- kaut kas visā notikumu gaitā šķita pārlieku neticams. Varbūt tā ir mana iedzimtā skepse, varbūt pārlieku gludi “Vagner” algotņu kolonāde ripoja cauri Krievijai Maskavas virzienā, kura kaut kā kusli, bet it kā gatavojās nobloķēt šo karavīru ienākšanu pilsētā. Turīgākie , neminot pašu galveno vadības “lelli’’ Putinu, pat paspēja uz mirkli aizlaisties no līdz šim tik drošās pilsētas. Tomēr, kad ar savu paziņojumu klajā nāca gan Baltkrievijas tā saucamais prezidents, gan pats vagneriešu līderis Jevgeņijs Prigožins, tika izplatīti paziņojumi, ka neviens nekur neesot bēdzis un neesot bijis ne mirkli prom. Tādos mirkļos tā vien gribas kā atmest ar roku – ejiet jūs ellē un negribu vairs klausīties to blefu!
Tātad, cik mums, mirstīgajiem, ir zināms un tiek pateikts – Lukašenko kaut ko esot ar Prigožinu runājis visas dienas garumā un galu galā vienojies. Karavīriem nekāds sods netikšot piemērots un arīdzan Prigožins it kā tikšot sveikā cauri un, cik pagaidām zināms, devies Baltkrievijas virzienā.
Lūk, šajā brīdī tā vien gribas jautāt – kas tas par sviestu? Ko lukašs, jo citādi viņu pat vairs negribas saukt, varēja tādu piedāvāt, lai tik grandiozais gājiens tiktu apturēts un pilnībā atgriezts? Vai arī, diemžēl nebeidzami urda sajūta, ka tas ir bijis jau iepriekš izplānots gājiens, lai visu pasaules sabiedrību mulsinātu, novērstu uzmanību no kaut kā. Kā vagnerieši, tā baltkrievi spēlē tikai bandinieku lomu, kas novērš uzmanību no izšķirošā laidņa, dāmas gājiena vai arī rokādes. Ļoti gribu ticēt, ka nē. Bet pārliecības nav.
Komentāri