Mūsu latviski pagānisko pusi tomēr no neviena tā īsti izskaust nevar. Folklora un tautas tradīcijas, to elementi arvien ir godā, silda sirdi un pienes gadskārtas ritumam tādu mājīguma, piederības sajūtu. Saulgrieži ir vieni no gada atskaites punktiem, kas svarīgi ne vien astrologiem, zemkopjiem, dabas vērotājiem, bet arī cilvēka garīgās dzīves ritējumam, un mūsu senči tos turēja godā. Klāt Rudens saulgrieži jeb Miķeļdiena. Tie šogad iekrīt sestdien, 23.septembra rītā tieši pulksten 9.49. Šogad gan, šķiet, esam diezgan dabas lutināti, aizvadījuši ļoti siltu, saulainu un pat vasarīgu septembri. Jācer, arī oktobris turēs līdzi un vēl neliks no krājumiem izvilkt biezās vilnas zeķes un nest no šķūņa grozu ar malku, ko mest krāsns mutē.
Rudens saulgriežu laiku mēdz saukt arī par vienādību laiku – diena un nakts izlīdzinās, ir vienā garumā. Pavasarī vienādību laiks ir Lielā diena, kad Saulīte iešūpojas ceļam kalnā un katra dieniņa kļūst garāka un garāka. Bet rudens saulgriežu vienādības laiks iezīmē Mazo dienu, kad Saulītes gaišums ar katru dienu sarūk. Vadības grožus tad pārņem Mēnestiņš ar saviem zirgiem, kam “zvaigžņu deķi mugurā”.
Lielajā dienā iešūpojam Sauli un aktīvu rīcību ārējā pasaulē, bet Mazā diena mudina skatu vērst iekšienē, sevī un savā pašpasaulē. Laiks, kad gaisma ar tumsu vienādojas, līdzsvara punkts, pagrieziena punkts, kad tumsa ārpusē sāk kļūt vairāk par gaismu ārpusē. “Šai laikā ir dabiski, ka izjūtam nedrošību, neziņu, bailes, uztraukumu, kā būs… Mēs jau zinām, kas sekos, jo ārējā Saules gaisma ieiet briedināšanā, atverot vārtus ārējai tumsai, kas turpmāko laiku līdz pat Pavasara saulgriežiem, Lielajai dienai, vairāk noteiks kārtību ārpasaulē, kas nozīmē, ka gaismas enerģijas pieplūdums no ārpuses būs krietni mazāks, un tas dod iespēju daudz vairāk sastapties ar Tumsu, ar sevis paša tumšo pusi,” teic Andris Strapcāns, Siguldas “Zaļās Villas” saimnieks un latviskās dzīvesziņas pazinējs. Viņš vērtē, ka šajā laikā ir vērts caur apceri aplūkot, kā veicies Saules pielietajā laikā. “Vajag padomāt, cik šo laiku esmu izmantojis, lai uzlādētu savas baterijas, kāda raža sanākusi tam, ko esmu sējis, lai varētu mirdzēt arī tumsas laikā. Šajā laikā vērts aplūkot, kā jūtos, sastopoties ar Tumsu, ar sevi bez ārējās gaismas. Šajā laikā daba, stihijas ir tā kā pieklusušas, lai viss pārslēgtos, tas aicina arī mūs pārslēgties no ārējās Saules uz iekšējo Sauli, tas prasa klausīties, ieklausīties, būt pamanošam un sajūtošam. Šai laikā ir vērts ieklausīties un pamazām pārslēgties līdzi, samazinot liekus apgriezienus un koncentrējoties uz svarīgāko, kas mazāk prasa mūsu enerģiju, lai varam vērst fokusu uz Galveno.”
Rudenī, gribot negribot, daudz domājam arī par saviem aizgājušajiem tuviniekiem, dvēselēm, kas ar mums vairs nav ķermeniskā formā, jo rudens drēgnie, tumšie, miglotie vakari liek prātot par mūsu eksistences nemirstīgo pusi. Un uz to vilina ne tikai rudenīgi spocīgie vakari, tas, šķiet, patiesi ir “ieprogrammēts” mūsu kolektīvajā zemapziņā, ko folklora ir ielikusi mūsu prātos jau no pirmsākumiem.
Vakariem kļūstot aizvien tumšākiem, sākas iekšējās pasaules laiks, pārdomu, sapratņu laiks, iekšējās gaismas laiks. Senos laikos (un arī patlaban) šis gada brīdis bija lielo darbu, talku, ražas vākšanas laiks, apcirkņos likšanas un zemes sakopšanas laiks. Un arī pateicības laiks par visu saņemto. Skatot ražu, vedot to klētīs un apcirkņos, liekot kambaros un pagrabos, nākas arī izvētīt, ko tad esam pļāvuši, ko esam saņēmuši, kas atstājams citam gadam sēklai, kas pelavās, kas ēšanai liekams. Šis ir izvērtēšanas laiks, ražas apkopošanas laiks, lai redzētu, kā gads ritējis, ko paturam, ko dodam prom. Vēl kalendārais gads nav beidzies, bet izvērtēšanai tagad dotas īstās enerģijas.
Tātad – sākas pārdomu laiks. Un pārdomu laiku, kas mijas ar dziļu pateicību un prieku par pilnajiem apcirkņiem, caurvij arī pateicība senčiem. Rudens saulgrieži iezīmē arī veļu laika sākumu. Vienmēr svētītas tās mājas un dzimtas, kuras piemin un pateicas priekštečiem. Ar Mazo dienu sākam klāt veļu mielasta galdus, sevī runājam ar priekštečiem, pateicamies par to, kas tagad esam.
Andris Strapcāns uzsver: “Šai laikā viss iegūst niansēti mazliet citu nozīmi un vērtību, ja vien to pamanām. Lai harmoniska, līdzsvarota un klātesoša pāreja! Tiekamies pie ugunskuriem, smaidos, acu skatienos un sirdssiltos apskāvienos! Tiekamies Pateicībā un Veselumā!”
Komentāri