“Uzmanīgi, karsts!” ik pa brīdim nosaka Ludmila Kirpa, un apkārtējie uzmanās. Seno rotu kalvē top ierakumu sveces Ukrainas armijai.
Rotkaļa Daumanta Kalniņa aicināti, sanākuši cēsnieki, arī ukrainiete Ludmila ar dēlu Vladimiru. Daumants un Ludmila pamāca, kā griezt kartonu, kā izveidot degli, kas ir tas sarežģītākais.
Parafīns kausējas, un kārbas pildās ar karā tik vajadzīgo siltumu. Nav ikdienas sarunu, visas ir par Ukrainu. Dūdinieks Eduards Klints spēlē latviešu un ukraiņu melodijas. Brīdi visi apklust, atskan Ukrainas himna, daudzi zina tās vārdus.
“Man vienmēr bijis skaidrs, kas ir mani ienaidnieki, nebija jāpamostas Atmodas laikā. Mana ģimene cietusi no padomju okupācijas. Kad kaimiņos sākās karš, vienīgais jautājums bija – kā varu palīdzēt,” pastāsta D.Kalniņš un uzsver, ka varam būt pateicīgi Ukrainai, ka tā turas. “Tagad Putins reāli draud, ja viņš varēs atvilkt elpu Ukrainas frontē, nāks uz Latviju. Mums piektā kolonna ir visspēcīgākā. Palīdzot ukraiņiem, aizstāvam sevi,” atgādina cēsnieks.
Pirms aicināt uz sveču liešanu, Daumants mājās izmēģināja, kā griezt kartonu, sazīmēt pa trim, desmit centimetriem, kā piepildīt kārbas. Viņš nopirka 20 kilogramus parafīna, trīskāršo kartonu, bet kārbas ziedoja uzņēmums “Karavela”, paši tās arī atveda uz Cēsīm. “Kārbu malas apstrādātas, lai nesagriežam rokas,” bilst rotkalis.
Parafīns kārbās ātri dziest, un ierakumu sveces jau var pakot kastēs. Kāds atnes neizdegušas sveces, cits kādu kārumu, lai darbs labāk sokas. Lejot parafīnu, neatraujoties no darba, Ludmila pastāsta, ka ir no Dņepropetrovskas apgabala. No pagājušā gada pavasara ar dēliem dzīvo Cēsīs, vīrs strādā citviet Eiropā, bet daudzi tuvie cilvēki ir Ukrainā.
Ludmila ir matemātikas un informātikas skolotāja. “Tam vairs nav nozīmes. Galvenais, ka man ir darbs, sākumā dzīvojām kopmītnēs, tagad īrējam dzīvokli. Vecākais dēls mācās ģimnāzijā, jaunākais vidusskolā. Abi līdztekus mācās attālināti savā skolā Ukrainā. Tur uzdod vairāk mājas darbu nekā latviešu skolā,” pārdomās dalās Ludmila un piebilst, ka dēliem nav viegli, bet saziņā ar klases biedriem viņi apgūst latviešu valodu. “Man visvieglāk būtu iemācīties, pamatus apgūstot kursos un ikdienā runājot latviski,” vērtē Ludmila. Latviski viņa saprot jau pietiekami labi, arī stāstot par sevi, ik teikumā dzirdams kāds vārds latviski.
“Pēc kāda laika vēl gatavosim sveces, jo rokas karavīriem salst. Ziema vēl tikai sākusies,” saka D.Kalniņš. Šajā reizē cēsnieki Seno rotu kalvē izgatavoja simts ierakumu sveces, tās tiks vestas uz Rīgu, tad Ukrainu.
Komentāri