Tā tapis projekts “Atgūstot mūsu atmiņu: zudušie stāsti par padomju deportācijām “, ar kuru cēsnieki ieinteresējuši ES institūcijas, un līdz pavasarim plāns iekļauts programmā “Kultūra 2000”. Pateicoties ES finansējumam, atmiņu stāstu pierakstīšana un arhīvu dokumentu pētīšana notiks ne vien Cēsīs un citur Latvijā. Vēsturnieki devās uz izsūtījuma vietām Sibīrijā.
Ekspedīciju uz Omskas apgabalu Rietumsibīrijā vadīja Cēsu domes izglītības nodaļas vadītāja Lolita Kokina. Janvārī viņa Sibīrijas latviešu un krievu centrus apmeklēja, lai veicinātu kultūras un izglītības sakarus, kad latviešu biedrībās uzstājās Cēsu pilsētas ģimnāzijas koris.
“Cēsu jauniešus, pedagogus šoziem aicināsim iesaistīties savu dzimtu likteņstāstu pierakstīšanā, ja tās skārušas represijas,” par iecerēm stāstīja L. Kokina. Viena no kora dalībniecēm atzina, ka, tikai pateicoties koncertbraucienam uz Sibīriju, no ģimenes uzzinājusi, ka vecākā paaudze 40. gados cietusi padomju represijās.
“Tas bija morāli smags darbs – ik dienu uzklausīt traģiskus likteņstāstus. Visas Sibīrijā dzīvojošās latviešu dzimtas bijušas pakļautas represi-jām, arī latviešu izceļotāji, kuri braukuši apgūt neskartas zemes. Klausījāmies veco ļaužu pārdzīvotās šausmas, arī padomju represijas, kas sākušās jau 20. un 30. gados,” ekspedīcijas emociju varā bija muzeja speciālistes. “Nekad nebiju aizdomājusies par cilvēciskās dimensijas dziļumu, par ciešanu mēru, ko cilvēks var izturēt. Mēs dokumentējām stāstītāju izjūtas, mūs mazāk interesēja varas mehānisms, kurš radīja ciešanas,” satriekta par represiju apmēriem pašā Krievijā bija vēsturniece Anda Vilka. Veclatvieši, Krievijas pilsoņi represēti arī par niekiem, piemēram, mušas nosišanu ar avīzi, kurā nodrukāta Staļina bilde.
Komentāri