“Ideja par kaut ko lielāku bija sen. Pēc “Ziemassvētku brīnuma” sapratu, ka to var paveikt. Ilgu laiku meklēju literāro materiālu. Paralēli centos noskatīties mūziklus, lai izprastu likumsakarības. “Mazais Princis” laikam kaut kur zemapziņā sēdēja, jo bija lasīts un pārlasīts. Man patīk grāmatā akcentētās domas, kas aktuālas visos laikos – pieradināšana, atbildība. Šķiet, galapunktu pielika Liepājas teātrī redzētais Raimonda Paula mūzikls “Dāmu paradīze”, kas veidots pēc Emīla Zolā darba motīviem. Tad sapratu, ka arī de Sent – Ekziperī varētu mēģināt ielikt mūziklā. Iedrošināja arī tas, ka mēģinājumi Latvijā jau bijuši,” stāsta J. Krūze.
Tad sekoja deviņi mēneši radoša darba, kad tapa muzikālais materiāls. Dziesmu tekstus rakstīja Lauma Daugiša, bet, kā saka J. Krūze, bijuši radošie brīži, kad mūzika devusies rokā ļoti raiti, un bijusi vajadzība pēc vārdiem, tāpēc dažai dziesma arī vārdus uzrakstījis pats.
Domāju, nekļūdīšos teikdams, ka orģinālmūzikls amatiermākslas kolektīviem ir kas īpašs, un Latvijā tādi bieži nav dzirdēti. Tas arī bija viens no galvenajiem akcentiem, ko cilvēki minēja, iesakot Juri Krūzi “Gada cilvēka” titulam. Un pamatoti, jo mūzikls izraisījis patiesas emocijas un skatītāju atzinību.
Autors uzsver, ka svarīgi bijis, lai mūziklā būtu iesaistīti tikai cēsnieki.
“Tā teikt, pārbaudīt – varam vai ne. Tagad pēc četrām nospēlētām izrādēm varu teikt, ka varam. Nu jau sāku redzēt savas ieceres, kas vēl pēc laika varētu pilnībā īstenoties. Arī aktieri vairs neatdzied dziesmu, bet izdzīvo to. Protams, vēl jau līdz perfektam rezultātam tālu, bet, tikai spēlējot izrādes, var redzēt, ko vēl nepieciešams mainīt,” saka J. Krūze.
Komentāri