Mana situācija bija atšķirīga. Teorētiski es joprojām atrados armijas ģenerāļu interešu lokā, jo, iesaistīdamies alternatīvajā dienestā, biju izvairījies no iesaukšanas padomju armijā. Alternatīvais dienests, sevis pasludināšana par pacifistu skolu beigušajiem deva iespēju strādāt brīvprātīgo darbu. Toreiz brīvprātīgie gāja uz maizes ceptuvēm, slimnīcām. Man darbu nodrošināja Tautas frontes Cēsu nodaļa. Tieši tas, ka biju iesaistījies Tautas frontē, manu situāciju darīja vēl nedrošāku, un bija pat izdomāts plāns, kā man jāpazūd, ja gadījumā armijnieki nāk meklēt.
Tautas frontē biju saimniecisks darbinieks – iekūru krāsnis, biju sētnieks, apkopējs, barikāžu laikā dežurants. Šim nolūkam, neatceros, no kurienes, bet uz Tautas frontes štābu tika atgādāta gulta. Bija nolemts, ka kādam vienmēr birojā jādežurē pie telefona – galvenā sakaru līdzekļa. Organizējām zupas vešanu uz Rīgu barikāžu dalībniekiem, braucējus nākamajām maiņām, pieņēmu atbalstītāju nestos adījumus – cimdus un zeķes.
Lielā nedēļa ilga vairāk par nedēļu, un no nemitīgas neizgulēšanās jutu nogurumu.
Arī pirms un pēc barikāžu laika man uzdevums bija izplatīt neatkarīgo presi. Tie bija laikraksti “Atmoda”, “Neatkarība”. Ar autobusu no Rīgas uz Cēsu štābu sūtīja avīžu pakas. Avīzes sašķiroju un pārdevu. Tām pakaļ brauca no Tautas frontes nodaļām laukos. Reizēm avīzes tirgoju arī uz ielas. Cilvēkiem interesēja neatkarīga informācija. Toreiz tās vēl bija tik maz.
Tautas frontē paliku līdz galam, līdz laikam, kamēr tā pastāvēja. Štābā strādāju arī tad, kad alternatīvais dienests bija beidzies un no Cēsu kara komisariāta saņēmu apliecinājumu, ka esmu izdienējis. Par pagājušajiem laikiem daudz neskumstu. Jebkurš karš beidzas, arī frontes stāvoklis. Protams, tie, kas bija iestājušies Tautas frontē un aktīvi tajā darbojās, bija spiesti pārdzīvot jauno situāciju, kad cīņa vairs nebija aktuāla. Ne visiem tas vienlīdz veiksmīgi izdevās – atrast savu vietu jaunajos apstākļos. Nez kāpēc man šķiet, ka mani skolasbiedri – tagad trīsdesmitgadnieki, kuri skolu beidzām gadu pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, ne visi spēja pieņemt jauno situāciju, ar grūtībām joprojām meklē savu ceļu. Divu, trīs gadu revolucionārā situācija tomēr atstāja iespaidu. Viena daļa no padomju armijas atgriezās jau neatkarīgā Latvi-jā.
No Tautas frontes perioda dārgākās atmiņas man saistās ne vien ar barikāžu laiku, bet arī ar Baltijas ceļu, ar ugunskuru līnijas veidošanu caur Cēsīm no Rīgas uz Valmieru.
Komentāri