Pēdējā laikā, sevišķi sakarā ar Cēsis – 800 gaidām, novēroju pilsētā negatīvas tendences vides jomā. Pilsēta urbanizējas, nenoliedzami, bet lauž vecās, labās parku un dārzu pilsētas tradīcijas. Tiek izzāģēti (kāpēc?) koki, kas varēja palikt; jau esošajiem tiek drakoniski apzāģēti zari (sevišķi pilsētas centrā), kāda garantija, ka arī tie stumbeņi nenokaltīs? Un vai vispār tādi ”bumbuļi slotaskāta galā” ir skaisti (Raunas iela)? Manuprāt, briesmīgi. Kur palikuši dabiskie koki, kam zari ” vazājas pa zemi”? Varbūt vienīgi Niniera mežā. Pat Maija parkā, kur satiksmi netraucē, tādus neatrast. Tālāk par Pirtsupītes gravu – katru gadu, sākot no pirmajiem pūpoliem un ceriņiem, līdz pat vasaras pēdējiem saulstariem, un galu galā, visu cauru gadu, mūsu ģimene veldzējas Pirtsupītes gravas nepārveidotajā ainavā, kas ir kā zaļa sala pilsētvidē. Uzskatām, ka sportam un aktīvajai atpūtai ir pārāk daudz vietu, lai izbojātu šo zaļo ainavvidi. (Ir taču skeitparks, stadions – lūdzu, atjaunojiet! Žagarkalns utt.) Nav nepieciešama arī jauna estrāde. Dziesmu svētkus tā kā tā skatīsimies no Mežaparka. Popkoncertu rīkošanai laba ir tā pati stadiona vieta (varbūt jauna halle?).
Skumīgi, bet liekas, ka viss ir labi Cēsīs, vienīgi ainavu arhitekts Sirlaka kungs nav ekoloģiski, bet gan urbāniski domājošs cilvēks, un viņam ”mājas” liekas skaistākas par zaļas pļavas pastorāli. Cilvēka pārveidotā dabas rota nav nekas salīdzinājumā ar pašas dabas meistardarbu. Esam par Pirtsupītes gravas atstāšanu pa vecam.
Komentāri