Ja kādu priekšmetu ilgāku laiku nemācīs, būs pārkāpts Izglītības likums par ikviena bērna tiesībām apgūt pamatizglītību. Ja klases priekšā stāsies nemākulīgs skolotājs, kura kvalifikācija neatbilst valsts prasībām, būs pārkāpti noteikumi par pedagoģisko izglītību. Abos gadījumos likums paredz izglītības iestādes vadītāja sodīšanu.
„Nemācīt nedrīkst. Direktoram jāmeklē kandidāti tuvākās skolās, jāaicina darbā pensionāri,” skolu vadītājiem padomu deva Izglītības un zinātnes ministrijas vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš. „Skolotāju darba tirgus iegūst visas tās pašas pazīmes, ko citi darba ņēmēju tirgi. Arī šo profesiju skārušas vispārējās problēmas– darbaspēka aizplūšana uz Īriju, pāriešana darbā no valsts un pašvaldības uz privāto sektoru.”
Problēmas izglītības darba tirgū sāka samilzt pirms sešiem gadiem, izvirzot pedagogiem augstus profesionālās izglītības kritērijus, bet nenodrošinot kvalifikācijai atbilstošu darba samaksu. Krīze iestājās pirms diviem gadiem, kad daudziem cienījamiem pedagogiem bija jāaiziet no darba jauno prasību dēļ, bet jaunā paaudze negatavojās darbam skolā. Mācoties augstskolās, jaunieši ap-zinājās, kādu spriedzi skolotājam jāiztur publiskajā profesijā demokrātijas apstākļos. Valsts sistemātiski veicināja skolotāju publisku kritizēšanu, to varēja jebkurš, arī ar skolu nesaistīts cilvēks. Skolotāji arvien vairāk tikuši iebaidīti, neatļaujoties pat nevaldāmiem audzēkņiem pateikt stingrāku vārdu. Katra skolotāja stingrība varēja izpelnīties sūdzības un sankcijas. Tajā pat laikā no skolotājiem tiek prasīti augsti – pasaules līmeņa mācību rezultāti. Baiļu faktors
Jautāts, ko darījusi valsts, Izglītības ministrija, lai skolās netrūktu skolotāju, izglītības valsts inspekcijas (IVI) vadītājs Aivars Stankevičs skolu un pašvaldību vadītāju seminārā atzina varas bezspēcību: „Es zinu un visa ministrija zina šo situāciju. Ministre un vispārējās izglītības departamentā strādājošie cenšas pedagogu trūkumu atrisināt, veicinot algu pielikumu. Problēma kļuvusi tik nopietna, ka to atrisināsim tikai tad, ja mainīsies sabiedrības attieksme pret skolotājiem, izglītību, ja ģimenes pret bērna izglītības iestādi neizturēsies klaji noraidoši.”
Ministrijas augsti ierēdņi bija vienisprātis, ka uzticību skolai nevei-cina vecāku nepamatoti kritiskā attieksme pret skolotājiem , bērnam izvirzot prasības no kritizētās skolas mājās pārnest labas atzīmes. A. Stankevičs, iepazīstinot ar IVI saņemto sūdzību statistiku, skaidroja, ka visvairāk par skolotājiem, skolu direktoriem sūdzējušies vecāki, nevis atbildīgās personas. Saņemtas rakstiskas, elektroniski atsūtītas sūdzības, ministrija pieņem arī mutiskas telefonierakstā atstātas sūdzības. Inspekcijas vadītājs atzina, ka daļa no tām bijušas pilnīgi nepamatotas. Taču inspekcija pret šādiem sūdzībniekiem nav vērsusies. A. Stankēviča teiktais: ”Ja mēs vērstos pret sūdzībniekiem, tad pārkāptu viņu cilvēktiesības,” skolu un pašvaldību vadītājos izraisīja sašutumu un jautājumu, vai netiek pārkāptas skolotāja cilvēktiesības tikt pasargātam no aizdomu sējējiem.
Straupes pagasta padomes priekšsēdētājs Imants Kalniņš secināja, ka valstī arvien vairāk tiek kultivēta baiļu politika. Nemitīgās bailēs tiek turēti publiskās profesijās strādājošie. „Mēs, pašvaldību vadītāji, baidāmies no valsts ierēdņiem, pe-dagogi no bērniem un viņu vecākiem, policisti no noziedzniekiem,” uzskaitīja I. Kalniņš. „Tā kā skolas ir pašvaldību dibinātas un uzturētas iestādes, tad tām arī ir jābūt lielākajām skolu inspekcijas tiesībām, un mums ir tiesības zināt, kas un par ko skolu apsūdzējis. Kas radījis nevajadzīgu stresu un vai par to atbildēs?” Valsts ierēdnis pašvaldības vadītājam piekrita: „IVI konstatē faktus. Mēs pārbaužu rezultātus paziņojam skolas saimniekam – pašvaldībai, jo tikai tā var vērtēt skolas direktora atbilstību amatam.” Meklēs trūkstošos skolotājus
Rajona skolās visvairāk trūkst fizikas, sporta, informātikas,
zēnu mājturības skolotāju. Tāda tenden-ce ir visā valstī, šovasar izdarīti nelieli grozījumi Ministru kabineta noteikumos. Tas nedaudz atvieglos direktoru neapskaužamo situāciju trūkstošo pedagogu meklējumos. Ir atļauts darbā pieņemt tehnisko zinātņu bakalaurus bez augstākās pedagoģiskās izglītības, lai viņi varētu mācīt dabas zinātnes. Bet pēc diviem gadiem šiem pedagogiem tiks izvirzītas augstākas prasības – pedagoģiskās kvalifikācijas iegūšana. Zinot, cik ļoti trūkst fizikas un ķīmijas skolotāju, šāds solis ir apsveicams, bet vai par atalgojumu, ko skolotājs divos gados būs saņēmis, viņš varēs sev finansēt vēl vienu augstāko izglītību. Pagaidām izskatās, ka nevarēs. „Ja sabiedrība spiedīs, izdarīsim lielākas izmaiņas prasībās par profesionālo kvalifikāciju. Taču jāšaubās, vai tas notiks, jo tas jāvērtē kā solis atpakaļ,” izglītības politiku komentēja A. Skrastiņš.
Ministrija izdarījusi vēl kādu atkāpi, palielinājusi skolas direktora atbildību, atļaujot viņam izraudzīties no talantīgākajiem pedagogiem tos, kuri uzņemtos trūkstošo priekšmetu skolotāju aizstāšanu. Kāpēc meklēt no ārpuses, ja darbu var piedāvāt savējiem, kam augstākā pedagoģiskā izglītība. Šiem skolotājam jāuzņemas papildu pienākums – iziet kursus un saņemt priekšmeta mācīšanas kvalifikāciju. Tāda iespēja nevar nodrošināt pilnu slodzi un attiecīgu atalgojumu.
Skolās atļauts izveidot pedagoga palīga amatu. Specialitātei vēl neesot izveidots darba apraksts, tāpēc to var veikt skolas direktors, aicinot skolotājam vai klases audzinātājam palīgu. Par tiem varētu strādāt pedagogi, kuru izglītības dokumenti kaut kādā niansē neatbilst visaugstākajām prasībām, taču uzkrājuši darba pieredzi. Pedagoga palīgi visvairāk nepieciešami klasēs, kurās bērni netiek līdzi izglītības tempam. Arodbiedrība aizstāvēs
Izglītības darbiniekiem ir viena no spēcīgākajām arodbiedrībām valstī. Par tās spēku liecina sāktais dialogs un variantu izskatīšana Ministru kabinetā par skolotāju darba samaksas pilnveidošanu, kā arī sociālajām garantijām.
„Eiropā visvairāk virsstundas strādā pedagogi, un viņiem visbiežāk par to nesamaksā. Tā notiek arī Latvijā,” apgalvo rajona arodkomiteju līderis Modris Krieviņš. „Pie tam Latvijā ir inflācija, un tā ceļas straujāk nekā samaksa par darbu. Lai gan šoruden skolotāji saņems 50 latus pie pamatslodzes 180 latiem, šo atalgojumu inflācijas dēļ vairs nevar dēvēt par adekvātu,” uzskata M. Krieviņš. „Katrs domājošs cilvēks saprot, ka pēc nodokļu nomaksas skolotājam, kurš veic atbildīgu un augsti kvalificētu darbu, paliek pārāk maza summa. Ir taču zināms, ka par nekvalificētu darbu, piemēram, tirdzniecībā vai ražošanā jau maksā vairāk. Arodbiedrības sarunās valsts ierēdņus cenšamies pārliecināt, kādas sekas jau rada pedagogu trūkums skolās. Skolotāju skaits sarūk straujāk nekā skolēnu skaits, un valstij jābūt gatavai, ka turpmāk jebkurš jauns speciālists, pirms vērs skolas durvis, jautās: „Cik šeit par darbu samaksās?” Jaunā paaudze nenāks strādāt uz skolu, ja valsts kvalificēto darbu nenovērtēs. Izglītības sistēmai draud sabrukšana no iekšienes.”
Ļoti iespējams, ka krīze pedagogu darba tirgū būs pārvarama nevis ar valsts instrumentiem – likumiem un ar noteikumiem, bet tikai tad, ja pati sabiedrība mainīs nostāju – neuztvert skolu ar skepsi, bet ar pietāti. Vēl labāk ar apbrīnu uzlūkot un ar cieņu novērtēt pedagoga veikumu bērnu mācīšanā un audzināšanā.
Komentāri