Lai risinātu darbaspēka trūkumu daudzās tautsaimniecības nozarēs, Labklājības ministrija norāda, ka gan valsts institūcijām, gan arī pašiem darba devējiem ir jāveic kompleksi pasākumi bezdarbnieku iesaistīšanai darba tirgū. Kā norāda labklājības ministre Dagnija Staķe, šobrīd valstī ir izveidojusies paradoksāla situācija, kad neskatoties uz aizvien ievērojamu darbaspēka rezervi, darba devējiem trūkst darba roku. Radušos situāciju iespējams mainīt, tikai vienlīdz aktīvi iesaistoties visām iesaistītajām pusēm – valstij, sociālajiem partneriem un arī pašvaldībām.
Viens no galvenajiem uzdevumiem, pēc Labklājības ministrijas speciālistu domām, ir pašreizējās bezdarbnieku profesionālās izglītības sistēmas un bezdarbnieku profesionālās apmācības pilnveidošana. Tādēļ ministrija
paredzējusi novirzīt daļu struktūrfondu līdzekļu, lai nākotnē nodrošinātu bezdarbniekiem iespējas mācīties pie darba devēja, nevis tikai izglītības iestādēs, kā līdz šim. Tādējādi darba devējam tiktu piešķirti līdzekļi, lai viņi paši varētu sagatavot savām vajadzībām atbilstošus speciālistus. Papildus tam, nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA) ir jāapstiprina bezdarbnieku izglītības kvalitātes kontrole, kā arī aktīvāk jāsadarbojas ar darba devējiem, apmācot bezdarbniekus atbilstoši darba devēju praktiskajām vajadzībām.
Dagnija Staķe uzsver, ka liela nozīme ir arī pašiem darba devējiem, kuriem pašreizējā darbaspēka trūkuma apstākļos ir jākļūst elastīgākiem un aktīvāk jāizmanto NVA reģistrēto bezdarbnieku potenciāls, piedāvājot šiem cilvēkiem piemērotus darba apstākļus un pienācīgu samaksu par paveikto darbu.
“Valsts rokās, protams, ir minimālās darba algas paaugstināšana, tomēr tas ir tikai viens no veidiem, kā motivēt cilvēkus iesaistīties darba tirgū. Darba devējiem vairāk
jāizmanto tādas likumdošanā noteiktās iespējas, piemēram, elastīgāks darba laiks un darbinieku motivēšana, izmantojot nemateriālo atalgojumu,” norāda ministre.
Kā pastāstīja nodarbinātības valsts aģentūras Cēsu filiāles vadītāja Evita Simsone,
rajonā patlaban visvairāk trūkst apkalpojošās sfēras darbinieku un kvalificētu strādnieku.
“Trūkst celtniecības, meža izstrādes, inženiertehnisko zināšanu, tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas speciālisti,” stāsta E. Simsone un atklāj, ka šobrīd rajonā ir 1434 bezdarbnieki, taču, kā atzīst NVA Cēsu filiāles vadītāja, šim skaitlim ir tendence samazināties. Visaugstākais bezdarba procents ir Skujenē un Inešos, bet zemākais – Zosēnos un Raunā.
“Gadā vidēji 40% – 50% bezdarbnieku atgriežas darba tirgū. Mēs arī analizējam, cik bezdarbnieku darbā iekārtojas pēc kursiem, kurus organizējam. Bezdarbnieku pārkvalifikācijas programmā var iesaistīties cilvēki, kuriem ir vidējā izglītība un kuri uzskaitē nav ilgāk par gadu. Te arī darbā iekārtošanās procents ir visai augsts – 60. Mācības ir arī sociālās atstumtības riska grupām. Tajās ietilpst cilvēki ar invaliditāti, tie, kuri mūsu uzskaitē ir ilgstoši. Tajā skaitā arī jaunās māmiņas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un jaunieši bezdarbnieki līdz 25 gadu vecumam. Šajā grupā darbā iekārtošanās procents ir zemāks – tie ir apmēram 40%. Pēc īsajiem 20 stundu kursiem darbā iekārtojas ap 30 procenti kursantu,” stāsta E. Simsone un piebilst, ka valstī šobrīd bezdarbniekiem tiek piedāvāts apgūt 82 profesijas.
Rajonā 253 bezdarbnieki ir jaunieši vecumā no 15 līdz 25 gadiem un, kā atzīst E. Simsone, šis skaits ir diezgan konstants.
“Šajā grupā ietilpst arī jaunās māmiņas, kuras veido lielu daļu. Te būtu jārunā par pabalstu sistēmu, kāda ir mūsu valstī, ka jaunā māmiņa pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, stājoties uzskaitē, var saņemt bezdarbnieku pabalstu. Tas ļoti motivē un, kamēr bērna audzināšana ir pietiekams iemesls, lai atteiktos no piedāvātajām vakancēm, bezdar-bnieku skaits nemainās,” domās dalās NVA Cēsu filiāles vadītāja.
Evita Simsone uzsver, ka cilvēkos ir maza mobilitāte. Ja
nav darba pagastā, tad lielākoties daudzi domā, ka visas iespējas ir izsmeltas un jābrauc prom no valsts vai jādzīvo kā bezdarbniekam.
“Cilvēki ir pārāk kūtri, lai kustētos kaut vai rajona robežās. Ja darbs nav atrodams savā pagastā, tad varbūt to var atrast kaimiņpagastos. Ir gadījies dzirdēt, ka cilvēks
apgūst, piemēram, florista specialitāti un saka: “Izmācījos par floristu, bet darbā mani tāpat neviens neņem!” Ja tev ir šāds radošs darbs, kļūsti par pašnodarbināto. Bet cilvēkiem bieži vien pietrūkst drosmes uzsākt
uzņēmējdarbību,” domās dalās NVA Cēsu filiāles vadītāja Evita Simsone un uzsver, ka tā ir problēma mazpilsētā, kur darbavietu skaits tomēr ir ierobežots.
Komentāri