“Patiesībā interese par izpletņlēkšanu ir kļuvusi mazāka nekā kādreiz. 90. gados bez jebkādas aicināšanas bija garas rindas. Bet bija jau arī citi laiki. Mūsdienās ir plašākas iespējas daudz ko darīt – var braukt ar jahtu, ūdens močiem un baudīt visu, ko sirds vēlas. Bez tam, tie, kas kļuvuši bagātāki un noturīgāki, vairs nevēlas riskēt vai mēģināt ko jaunu. Cilvēkiem man nesaprotamu iemeslu dēļ izpletņlēkšana asociējas ar nāvi vai kaut ko tikpat briesmīgu,” domās dalās Edgars un piebilst, ka tas viss nav nemaz tik dramatiski, kā liekas. Pirms lēciena pusotras stundas garumā notiek instruktāža, kurā visu parāda un izstāsta. Bez tam cilvēkam, lecot no lidmašīnas, pašam nekas nav jādara. Nav jārauj ne striķi, ne kas cits. Izpletnis atveras pats.
“Tos, kuri lec pirmo reizi,
uzvedam 600 metru augstumā
un lēciena ilgums ar atvērtu izpletni ir apmēram divas minūtes,” stāsta Edgars, kura sapnis jau no piecu gadu vecuma bijusi izpletņlēkšana.
Jautāts, cik reizes viņš pats lēcis, Edgars atbild, ka nav daudz – kādas 70.
“Atceros, protams, arī savu pirmo lēcienu. To jau nevar aizmirst kā jebko, kas ar cilvēku notiek pirmo reizi. Ar izpletņlēkšanu esmu saslimis un nodarbojos jau daudz profesionālāk. Pats brīvo kritienu mācījos trīs gadus, un tas ir daudz nopietnāk. Mēs lecam no krietni lielāka augstuma, tā ka apakšā paliek mākoņi un maza apaļa zemīte,” stāsta Edgars un atzīst, ka brīvais kritiens nav nekāda fantastika. Nopietni ir jāmācās un jāstrādā, citādi cilvēks gaisā tikai kūleņo.
Edgars atzīst, ka cilvēki, kuri nolec, ir ļoti apmierināti un gandarīti par to, ka pārvarējuši
bailes.
“Šovasar izlekuši apmēram 80 cilvēki. Tas nav daudz. Bailes ir ļoti normāla parādība šajā situācijā. Jo lielākas bailes, jo lielāks gandarījums. Kas tad būtu, ja izpletņlēkšana būtu pielīdzināma izkāpšanai no gultas,” saka Edgars un piebilst, ka bieži paredzēto lekšanu iztraucē laika apstākļi.
“Cilvēki jau to dažkārt nesaprot. Ārā ir liels vējš, un mēs sakām, ka diemžēl nekas nesanāks, citādi puse Cēsu slimnīcas būs pilna ar lauztām kājām. Arī saulains laiks nav īsti mūsu sabiedrotais, jo tad visi pārsvarā
guļ jūrmalā,” stāsta Edgars. Jautāts par izjūtām, kādas cilvēku pārņem gaisā, puisis atbild, ka vārdos to grūti izteikt.
“Tu sajūties dzīvs tanī mirklī. Tā ir cita pasaule, laiks rit citādāk. Sekunde nav sekunde tā pati, kas uz zemes. Tas ir jāizjūt,” saka Edgars, bet piebilst, ka ne katram tas ir domāts. Jālec ir tam, kas to patiesi vēlas izbaudīt.
“Piemēram, lēca man reiz viens vīrs, salauza kāju, bet smaidīja. Viņš bija priecīgs, laimīgs un satraukts. Teikšu, ka tas ir 99% drošs pasākums, un tas viens lai paliek. Ša-jā dzīvē nekas nav pilnīgi drošs,” saka puisis un piebilst, ka cilvēkiem, kuri vēlas lekt ar izpletni tomēr iepriekš jāizvērtē sava fiziskā sagatavotība, jo soma ar izpletni vien sver 14 kilogramus. Pie tam arī piezemēšanās brīdī kājām ir jābūt pietiekami spēcīgām.
Vidzemes aeroklubs piedāvā arī lidojumus ar lidmašīnu. Lidotāji Aivars Grants un Dainis Miezis stāsta, ka lidojumus parasti izvēlas vai nu kā ekskluzīvu dāvanu kādam draugam kāzu jubilejā, vai kādā citā nozīmīgā dienā, vai nu dzimšanas dienā pasūta lidmašīnu, lai tā jubilāra pagalmā nomestu puķītes. “Ir cilvēki, kuri vienkārši vēlas redzēt no augšas savu māju vai nofotografēt to no putna lidojuma. Gadās tā, ka cilvēki no augšas ierauga, ka mums ir arī meži, viss izskatās sakoptāks,” stāsta Aivars Grants un atzīst, ka cilvēki vienmēr ir tiekušies pēc nezināmā, tāpēc izvēlas dažādas nebaudītas aktivitātes.
Komentāri