Pirms nedēļas koris „Ābele” svinēja nodziedātos 45 gadus. Viens no dalībniekiem – Egons Andersons korī ir jauniņais. Viņš dzied tikai trīs gadus. Par dzīves jauniņo viņu saukt nevar, jo viss mūžs pavadīts latviešu koros, bet ne Latvijā. Liktenis Egonam mūžu bija lēmis nodzīvot Anglijā.
Mūsdienīgajā divstāvu mājā, kur Egons tagad Cēsīs dzīvo, telpu sienas rotā sievas Dzintras krustdūrienā izšūtās gleznas, bet dīvānus un sofas – viņas darinātie spilveni. Sievas nāve pirms trim gadiem likusi viņam mainīt vidi. „Man bija grūti izciest, ka viņas vairs nav. Prasījās tikt vaļā no visa, kas mūs bija saistījis visu mūžu. Nevarēju palikt mūsmājās Anglijā, jo tur jutos garīgi satriekts. Mocījos ar pašpārmetumiem, ko neesmu labu izdarījis mūsu kopīgā dzīvē, kaut gan nodzīvojām saskanīgu mūžu. Bez Dzintras mana dzīve kļuva neizturama. Tā kā visi manas dzimtas tuvie cilvēki dzīvo Latvijā, spēru šo izvēles soli un atgriezos dzimtenē…” P.S. sarunas sākumā
Mājīgā nama saimnieks, kurš ēku uzskata sev par lielu, pa ērtām koka kāpnēm uzved mani otrā stāva istabā un iesēdina mīkstā šūpuļkrēslā. Arī šīs istabas sienas rotātas ar sievas gleznām. Tikšķ pulksteņu kolekcija, bet mājas saimnieks norāda, ka tikai viens no tiem rāda pareizo laiku. Pārējie – smukumam. Uz neliela galdiņa kā karaļa gvardi, kas gatavi cīņai par uzvaru, stāv šaha figūras, un Egons stāsta: „Tās ir angļu šaha figūras. Eiropā lieto nedaudz citādākas. Šīs ir patīkami paturēt rokās. Ļoti izskatīgas. Anglijā gandrīz 30 gadus rīkoju šaha kongresus. Tas man bija tāds vaļas prieks,” tā saka Anglijas latvietis un atzīst, ka pats esot samērā vājš šaha spēlētājs. „Šis tas jādara jaunās paaudzes dēļ,” viņš uzsver un piebilst, ka šahs ir laba spēle, lai cilvēks varētu sākt racionāli domāt. „Anglijā šahu spēlē gan veci, gan jauni. Tur cilvēki bieži vien daudz ko nedara tikai tāpēc, ka tas neatmaksājas. Tādēļ gan sports, gan māksla iet postā, jo nav tādu, kuri uzņemtos notikuma organizēšanu. Šahs bija nodarbe, ko varēju uzņemties. Arī tagad varu būt mierīgs, jo Anglijā palika cilvēki, kas darbu turpinās.” Atmiņu ilglaicība
Runājot par dzīves pirmsākumiem, Egons ātri atbild, ka dzimis Rīgā. „Jā, Pārdaugavas slimnīcā. Atceros visus Kārļa Ulmaņa valdības par un pret, kaut gan tolaik man bija tikai astoņi gadi. Labums bija tas, ka skolās bērniem pusdienas bija bez maksas. Trūcīgo ģimeņu atvasēm skolā deva drēbes un zābakus. Jaunsaimnieki dabūja bezprocentu aizdevumus, lai varētu iegādāties lauksaimniecības tehniku un lopus. Tai laikā uzcēla ļoti daudzas skolas un tautas namus. Jaunieši tika iesaistīti sadzīves un kultūras pasākumos. Protams, mazpulkos, kas piesaistīja dabai. Bija dzimtenes mācība, kas aptvēra gan Latvijas vēsturi, gan dabu. Sabiedrībā stingra policijas uzraudzība. Nevarēja strādāt nekādas nelietības, jo bija stingra disciplīna, un valdība bija ļoti taisnīga. Bija jūtams dvēseliskais uzplaukums. Latvieši mēģināja dzīvē tikt uz augšu, nekāpjot citiem uz galvas,” viņš stāsta un ieminas, ka pašam ir ilgtermiņa atmiņa. „Īstermiņa? Reizēm neatceros, ko iepriekšējā dienā pusdienās ēdu,” Egons smej un piebilst, ka visa dzīve zemapziņā sēž, tikai svarīgi, kurā brīdī kas uzpeld atmiņā.
„Mana māte Elizabete Doroteja Krontāls Krievijas impērijas laikā bija guvernante. Izmācījās un sākumā strādāja Rīgā kādā dižciltīgā vācu ģimenē. Tad aizbrauca darbā uz Maskavu. Tur viņa rūpējusies par trim bērniem. Māte runāja vācu, krievu un franču valodā. Tēvs Jānis Andersons apguva inženiera profesiju. Ļoti jauns aizbrauca uz Rostovu pie Donas, kur strādāja par dzirnavu meistaru. Pilnu publikācijas tekstu lasiet drukātajā „Druvā”
Komentāri