Emīla Dārziņa muzejā “Jāņaskola” satikās Jāņa Sudrabkalna dzeja, mūzika un mūsdienu dzeja. Šajā reizē tika runāts par Olivereto. Jāni Sudrabkalnu konkrētā dzīves un radošajā posmā.
– Kad 1968.gadā atvēra muzeju, tajā vieta bija arī šejienietim Jānim Sudrabkalnam. Viņš taču ir mūsu pašu Arvīds Peine. Cilvēkam jāatdod vieta, kas viņam pienākas. Arī tāpēc radās doma par Olivereto balvu dzejā “Trubadūrs uz ēzeļa”, – stāsta muzeja vadītāja Ieva Čaklā.
Žūrijas komisijai, kuru vadīja Jānis Rokpelnis, katrs dzejnieks varēja iesniegt vienu dzejoli. Tam bija jāatbilst Olivereto garam un kvalitātei. Tika saņemti 56 autoru darbi. Olivereto balvu “Trubadūrs uz ēzeļa” Jānis Rokpelnis pasniedza Edvīnam Raupam par dzejoli “uz brīdi iestājas laiks…” Kā atzina pazīstamais dzejnieks Jānis Rokpelnis, Edvīna Raupa dzejolis piesaistīja ar dziļo un dzīvo pārdzīvojumu, kuru balsta gan pasaules kultūras motīvi, gan kvalitātes, kas raksturo arī Olivereto (Jāņa Sudrabkalna) dzeju – vieglas elpas un plašuma izjūta.
– Protams, pirms balvas pasniegšanas klātesošajiem gribētos šajā muzejā apskatīt Olivereto alias Jāņa Sudrabkalna ekspozīciju. Bet nav vērts kavēties pie tiem gaišajiem prātiem, kas to izdarīja, jo, kā izrādās, Olivereto dzejā tiek propagandēts marksisms ļeņinisms, – ar skaudru ironiju balvas pasniegša-nas ceremonijā sacīja Jānis Rokpelnis. Viņš atcerējās, kā jau pirms daudziem gadiem, runājot ar trimdas rakstnieku Olafu Stumbru un citiem, bieži dzirdējis, ka latviešu trimdas dzeja lielākoties balstījusies uz diviem pīlāriem – Aleksandru Čaku un Olivereto. Pilnu publikācijas tekstu lasiet drukātajā „Druvā”
