Ministru kabinets akceptējis Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādāto nacionālo sporta attīstības programmu 2006.-2012.gadam, kas paredz dažādus pasākumus sporta aktivitāšu veicināšanai un lielākai cilvēku iesaistīšanai. Programmas mērķis ir radīt apstākļus veselas, fiziski un garīgi attīstītas personas veidošanai. Īstenojot programmu, iecerēts panākt, lai katram cilvēkam būtu iespējas nodarboties ar sportu, lai katrs bērns un jaunietis to varētu. Pēc programmas pieņemšanas izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža uzsvēra, ka šī ir pirmā valsts programma Latvijas vēsturē, kas konceptuāli, ilgtermiņā un visaptveroši risina un attīsta būtiskus Latvijas sporta jautājumus.
Izklausās labi, bet kā programmu vērtē tie, kuriem sporta joma ir ikdienas darbs? Tāpēc “Druva” uz sarunu aicināja Cēsu sporta skolas direktoru Mārtiņu Niklasu un rajona sporta dzīves koordinatoru Gunāru Dumbri. Sporta nozare ir sašķelta
– Kāpēc šī programma radās tikai tagad, vai tādu nevajadzēja jau agrāk?
M. Niklass: – 2004.gadā, kad par Ministru prezidentu kļuva Einars Repše, viņš pateica, ka finansējums būs tikai tām nozarēm, kam būs šādas programmas. Visi sāka tās izstrādāt, tad mainījās valdības, bet iestrādes palika, un uz tās bāzes tapa programma.
G. Dumbris: – Pirms šīs programmas bija sporta politikas pamatnostādnes 2004. – 2009.gadam, kur bija noteikts, ka Latvijas sporta politiskais mērķis ir veidot veselas, fiziski un garīgi attīstītas personības. Uz šī dokumenta pamata tapa nacionālā sporta attīstības programma. Tā ir vajadzīga, bet tā strādās, ja būs koordinēta iesaistīto organizāciju sadarbība. Pretējā gadījumā nekas nenotiks. Ja naudas dalīšana notiks pēc partiju principa un, valdībām mainoties, labajām iestrādēm tiks pārvilkta svītra, pozitīvas attīstības nebūs.
M. Niklass: – Daudzās jomās, ne tikai sportā, pagaidām attīstība notiek pēc pazīšanās principa un ieraduma, nevis pēc sistēmas un programmām, kur noteikta attīstība. Var teikt, ka attīstību vada divi pasākumi – vēlēšanas un budžeta grozījumi. Programma ir laba, bet mani baida, vai tā darbosies mūsu pašreizējās politikas apstākļos. Nav tā – atvēršu, izlasīšu un viss mainīsies. Vajadzīga daudzu iesaistīto pušu sadarbība un vēlme darīt.
Vairāk sporta stundu
– Programmā teikts, ka nepieciešams veikt grozījumus pamatizglītības un vispārējās izglītības programmās, palielinot sporta stundu skaitu. Vai tas izdosies?
G. Dumbris: – Uz to ceļš būs ērkšķiem kaisīts. Stundu skaits nedēļā ir limitēts, ja gribam palielināt sporta stundu skaitu, kādam jāņem nost. Kas tas būs? Tātad tas paliek pašas skolas vadības ziņā.
Programmā arī minēts, ka nepieciešams skolas nodrošināt ar sporta inventāru, protams, ja pašvaldība līdzfinansē. Doma nav slikta, bet kas notiks, ja visas skolas gribēs, piemēram, nodrošināties ar slēpēm, lai ziemā varētu slēpot. Vēlme ir apsveicama, bet, ņemot vērā šī inventāra izmaksas, būs nepieciešamas milzīgas summas.
M. Niklass: – Izglītībā kopumā ir tik daudz problēmu, tai jāatrisina viss, kas nav atrisināts ģimenē un valstī. Bērnam jāiemāca viss, sākot ar satiksmes noteikumiem, valsts mīlestību … Tostarp arī vēlmi no-darboties ar sportu. Bet mainījies stundu saturs, jo sporta skolotājam jāmāca arī teorija, tāpēc mazāk laika atliek tieši fiziskajām nodarbībām. Manuprāt, vajadzētu vairāk aktivitāšu, lai kompensētu laiku, ko skolēni pavada, sēžot stundās.
– Bet vidusskolu audzēkņi cenšas izvairīties no tām pašām divām stundām.
M. Niklass: – Varbūt vaina meklējama saturā, kur ir daudz teorijas. Tas nav tas, ko skolēni gaida no sporta stundām. Teorijas daudz tāpēc, lai jaunietis pēc skolas beigšanas, iestājoties Sporta pedagoģijas akadēmijā, būtu daļēji gatavs apgūt sporta speciālista profesiju.
Līdz 4.-5.klasei skolās sports ir iecienīts mācību priekšmets, ja šajā laikā radīts pareizais priekšstats par sportu, interesi var noturēt ilgāk. Bet ja jau no 1. klases to māca formāli, bērniem nav intereses. Pilnu publikācijas tekstu lasiet drukātajā „Druvā”
Komentāri