Cēsu rajona tiesai ir prakse izskatīt prasības par dzīvojamās telpas lietošanas tiesību izbeigšanu un īrnieku izlikšanu no dzīvokļa. Desmit gados izliktas vienpadsmit ģimenes. Iemesli un situācijas bijušas ļoti dažādas.
“Cēsīs ir brīva dzīvojamā platība, bet īpašnieks ar viņam piederošo telpu rīkojas tā, kā pats vēlas. Var izīrēt, un noteikumi būs visdažādākie. Izīrējot telpas, dzīvokļa saimnieks var paprasīt īres naudu, cik lielu vien vēlas. Un vēl, es zinu, ka ir gadījumi, kad īpašnieks viņam piederošajā dzīvoklī ievietojis ģimeni, bet tā nepilda saistības, nemaksā, nodzīvo telpas. Kad īpašnieks tiek no šīs ģimenes vaļā, viņš citu īrnieku vairs nevēlas. Tā ir sakrātā negatīvā pieredze,” stāstīja Cēsu pilsētas domes speciāliste dzīvokļu un privatizācijas jautājumos Renāte Kalniņa, taču piebilda, ka dzīvojamo platību drošāk šobrīd tomēr ir meklēt pie tiem pašiem namu un privātmāju īpašniekiem, jo tā cerību pie dzīvokļa vai istabas tikt ir vairāk. Pašvaldības rokas sasēja
Ievērojot 1995.gadā pieņemto likumu ”Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, kopš 2002. gada pašvaldības īpašumā gandrīz nav dzīvojamā fonda, lai varētu palīdzēt iedzīvotājiem. Savulaik pašvaldība nav vēlējusies atteikties no 24 dzīvojamām mājām, lai varētu pildīt pienākumu pret iedzīvotājiem. “Bijām lēmuši, ka 24 mājas privatizācijai nenodosim, lai saglabātu mūsu īpašumā dzīvojamo fondu, sniedzot palīdzību mājokļu jautājumā. Tas turpinājās līdz brīdim, kad Rīgas ielas 16. nama īpašnieks mūs ielika tiesā. Procesu zaudējām. Visas mājas nācās nodot privatizācijai. 2002.gadā tika pieņemti grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”, kas, tā vispārīgi runājot, paredzēja, ka arī pašvaldībai ir tiesības saglabāt dzīvojamo platību. Šādus noteikumus vajadzēja pieņemt līdztekus likumam par privatizāciju. Bet tas bez atrunām bija privātīpašnieku pusē. Kā zinu, Ventspilij izdevies saglabāt savu dzīvojamo fondu. Ja mums tā būtu… Tagad pašvaldība daudz dara, lai jautājumus risinātu citādāk. Tas nav viegli, jo mūsu rīcībā palikušas vienīgi kopmītņu tipa dzīvojamās mājas – Caunas, Lenču, Saules ielā,” paskaidroja R. Kalniņa.
Arī kopmītnes ir stāvgrūdām pilnas. Pašvaldības reģistra rindā dzīvojamo telpu gaida maznodrošinātie, pensionāri, bāreņi un personas, kuras atbrīvojušās no ieslodzījuma vietām. Jau vairākus gadus pašvaldības speciālisti raksta līdzekļu piesaistes projektus, lai kopmītņu mājas pārbūvētu, lai istabas pārvērstu par kārtīgiem dzīvokļiem. Kas izdevies? Caunas ielā 7 taps sociālā māja, jo šogad Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija atvēlēja mērķdotācijas sociālo ēku renovācijai un jaunbūvei. Ministrijai ir iesniegts apjomīgs projekts, ko iecerēts realizēt vairāku gadu garumā. Plānots, ka izdosies renovēt arī kopmītnes. Dzīvokļu būs mazāk nekā gaidītāju
Pašvaldībai sociālās mājas dzīvokļi būs jāizīrē rindas kārtībā. Palīdzības reģistra uzskaitē ir 63 personas, bet, kā zināms, jaunajā sociālajā mājā būs 54 dzīvokļi. “Tie cilvēki, kuri šobrīd reģistrēti uzskaitē, var cerēt uz dzīvojamo telpu. Pēc likuma ir vairāki palīdzības veidi. Pirmkārt, palīdzība dzīvokļa jautājumā, otrkārt, palīdzība sociālā dzīvokļa jautājumā. Uzceļot vienu dzīvojamo māju, visiem līdzēt nevarēsim. Būs jāceļ nākamā. Un pašvaldība par to nopietni domā,” uzsvēra R.Kalniņa.
Dzīvojamo telpu lielākoties gaida maznodrošinātās personas. Rindā ir ģimenes, kuras pie jaunas dzīvojamās platības cer tikt jau 20 gadus. Tie ir cilvēki, kuriem ir kur dzīvot, bet kuri sen būtu nopelnījuši uzlabot sadzīves apstākļus. Liela daļa šo cilvēku mitinās denacionalizētajās mājās, daļai jau tiesa ir spriedusi, ka īres attiecības beigsies brīdī, kad pašvaldība ierādīs dzīvojamo platību. Šajā pašā rindā ir 12 bāreņi, kuriem likumā paredzēts, ka, sasniedzot 18 gadu vecumu, viņiem pienākas pašvaldības ierādīta dzīvojamā telpa.
“Viņi gaida dzīvokli, tikmēr uzturas pie aizbildņiem vai mācās. Dzīvo kopmītnēs, internātos. Kad skolu beigs, pašvaldībai dzīvojamā platība viņiem ir jādod. Un vēl arī ir personas, kuras pēc soda izciešanas gaida savu dzīves vietu,” paskaidroja R. Kalniņa.
Daļai no dzīvokļu rindā ierakstītajiem jau piedāvāta istabiņa kopmītnēs, bet cilvēki to nepieņem un gaida citas iespējas. Rindā atrodas arī personas, ar kurām tiesas ceļā izbeigts īres līgums. Izlikšanas bijušas reti. Tās visbiežāk piespriestas parādu un citiem nepieņemama dzīvesveida dēļ. Dažnedažādie īrnieki
Sirms kungs vēra “Druvas” redakcijas durvis, lai izstāstītu, ka viņa dēls un vedekla tūlīt paliks bez jumta virs galvas.
“Dēls man teica, ka dzīvokli neatstās. Ja tas būs jādara, metīs cilpu kaklā. Stāstu to jums. Varbūt varat palīdzēt? Tādu kā manējie Cēsīs vēl būs ļoti daudz,” satraukti stāstīja Ādolfs Ķepsnis, kura mūža gadi skaitāmi jau astotajā desmitā.
“Druva” devās uz rajona tiesu, lai piedalītos lietas izskatīšanā.
Tiesa izskatīja Ritas Zilas un Jāņa Siliņa prasību pret Silviju Ķepsni un Arnoldu Ķepsni par dzīvojamās telpas lietošanas tiesību izbeigšanu un izlikšanu no dzīvokļa. Ķepšņi pašlaik dzīvo Cēsīs, Pļavas ielā 4.
“Ar mājas pārdošanu tam nav nekāda sakara. Viņi nav maksājuši īri. Kopš pērnā gada septembra nav pagarināts arī īres līgums. Manā īpašumā pulcējas deklasēti elementi, atkārtoti tiek saukta policija, notiek dzeršanas. Ir antisanitāri apstākļi. Viņi mūs apsaukā par debiliķiem, saka, ka dzīvokli neatbrīvos, un turpina dzīvot par velti. Kāpēc man par savu dzīvokli Ogrē jāmaksā, bet viņi gadu var nemaksāt? Tā tas ir,” pirms tiesas sēdes sarunā ar “Druvu” teica mājas īpašniece Rita Zila. Viņa salika punktus uz visiem “i”, jo jāatzīst, ka īrnieku uzvedības dēļ tiesas sēde kļuva mazliet komiska, kaut smieties jau nebija par ko.
“Arnīt, vai tu to dzirdi? Vai tu dzirdi, ko viņa saka? Mēs dzerot? Policija? Vai viņa to par mums?” reizēm skaļāk, reizēm klusāk perpelēja Silvija Ķepsne, kamēr viņas vīrs Arnolds prasību atzina un nenoliedza to, ka iedzeršanas Pļavas ielā bijušas. To, ka vedeklai un dēlam patīk iemalkot, nenoliedza arī Ādolfs Ķepsnis, Arnolda tēvs, kurš tiesā bija pieaicināts kā liecinieks. Viņš gan atklāja, ka ar Jāni Siliņu, kuru tiesā pārstāvēja Rita Zila, tā iemalkošana bijusi kopīga. Secīgi arī lietas iz-klāsts veidojās garāks, jo uzpeldēja fakts, ka pēc īres līguma termiņa beigām tieši Jānis Siliņš to pagarinājis vēl uz pāris gadiem, tāpēc Ķepšņi bija pārliecināti, ka Pļavas ielā 4, 7. dzīvoklī mitinās pavisam atļauti un kundzīte no Rīgas iztiesāšanu nemaz nevar vēlēties. Īres līguma, ko uzrādīt, gan viņiem nebija, tāpat kā Silvija Ķepsne nespēja pierādīt, ka maksājusi īri, kaut prasības uzturētāja apgalvoja pretējo. Arnolds Ķepsnis nenoliedza, ka īres nauda nav maksāta, jo Rita Zila Cēsīs esot reti, bet Jānis Siliņš vairs naudu nav ņēmis pretim. Veikt pasta sūtījumus Ķepšņi nav iedomājušies.
“Atbraucu no Rīgas, man bail iet iekšā, draud. Manā īpašumā notiek šādas lietas. Pašvaldības policija ir aizvedusi prom tādus elementus, kas nezina, kas viņi ir, ko te dara. Vienkārši guļ! Es prasīju desmit latus par īri, bija jāsamaksā komunālie pakalpojumi. Tagad vēlos, lai dzīvokli atbrīvo. Varu sākt remontu . Šurp nāks dzīvot mani pieaugušie bērni. Iemītnieki bija mutiski un rakstiski brīdināti, ka dzīvoklis jāatbrīvo. Viņi solīja, ka meklēs jaunu dzīvesvietu, bet to nedara,” tā Rita Zila.
Cēsu rajona tiesa konkrētās prasības par dzīvojamās telpas lietošanas tiesību izbeigšanu un izlikšanu no dzīvokļa atkārtotu izskatīšanu atstāja uz 24. novembri, jo arī prasības uzturētājiem pietrūka juridiski precīzi formulētu dokumentu. Pēc tiesas gan laikam tikai sirmais kungs saprata, ka jāmeklē, kur dzīvot. Viņš to arī dara, jo rūpējas par savu sen pieaugušo dēlu, kurš ir vesels, bet pats par sevi nespēj gādāt.
“Esmu izskatījusi vairākas lietas par īrnieku izlikšanu no telpām. Tās ir ilgas. Visbiežāk prasītāja ir dzīvokļu pārvalde par parādu piedziņu. Līdz izlikšanai jau nonākam reti. Cilvēki sasparojas, kaut ko sameklē. Ir jau tā, ka īrnieki var tikt līdz nervu sabrukumam, taču daudzreiz gan arī paši vainīgi, jo iecērtas, nemaksā. Īres līgums pārtraukts, bet domā, ka dzīvošanu var turpināt,” skaidroja rajona tiesas tiesnese Dace Blūma. Tiesnese izstāstīja, ka bijuši procesi, kad namīpašnieku prasības par izlikšanu noraidītas, jo prasības uzturētājs nav varējis ierādīt citu apdzīvojamo platību kārtīgiem cilvēkiem, kuri nav vainīgi, ka dzīvo saimnieka mājā, kurš vēlas ēku kapitāli remontēt. Vai janvārī gaidāms paisums?
“Nāk pie mums denacionalizēto māju īrnieki, pensionāri, kas dzīvo vieni. Viņi pamatoti baidās, jo jau šobrīd atrodas uz robežas. Iztērē pensiju par īri, pakalpojumiem, es nezinu, cik viņi var atlicināt zālēm, ēšanai?” sarunu citā gultnē ievirzīja domes speciāliste Renāte Kalniņa, aizskarot sāpīgo jautājumu par denacionalizēto māju iemītnieku tālākdzīvošanu, ja no nākamā gada 1. janvāra atcels īres maksas griestus. Tad pārdzīvojumi būs ne tikai, maigi izsakoties, nekārtīgajiem īrniekiem, bet sāpīgas pārmaiņas var nākties piedzīvot vismaz 500 cēsnieku ģimenēm, kas izmitinājušās denacionalizētajos namos.
“Ja no janvāra īres griestu varētu nebūt, tad tas ir kaut kas traks… Parasti jau iedzīvotājiem, kuri interesējas, skaidroju, ka dzīvokļa īpašnieks var prasīt vairāk, īrnieks to var nepieņemt. Nevajag piekrist augstākai īres maksai, ja zina, ka nevarēs samaksāt. No otras puses tas rada stresu. Veci cilvēki man jautā: “Kā lai skatās uz īpašnieku, kuram būs tikai viena doma, kā no manis tikt vaļā?” Ir skaidrs, ka Cēsīs namīpašnieki gribēs sameklēt īrniekus, kuri gatavi maksāt daudz, daudz vairāk. Tādu netrūks, tāpēc īpašnieku var arī saprast,” sacīja R. Kalniņa. Pašlaik mūsu pilsētā dzīvojamās platības īres tirgū valda augstas cenas. Par 50 latiem, ko īpašnieks mēnesī saņemtu uz ķepas, parasti vairs labiekārtotā dzīvoklī neielaiž. Tad sanāk maksāt astoņdesmit, arī simts latus un vēl norēķināties par siltumu, patērēto elektrību, atkritumu izvešanu. Arī denacionalizētajās mājās, kur ierasti ir malkas apkure, mājas īpašnieks īrniekam, kurš ievietojas no jauna, var prasīt jebkuru īres maksu. Likums aizsargā tikai tos īrniekus, kuri jau dzīvojuši īpašnieka mājā pirms denacionalizācijas. Un arī šī aizsardzība ir tikai pagaidām.
Komentāri