Dzērbenes pagasta tūrisma organizatore Daina Šmite, sadarbojoties ar Vecpiebalgas tūrisma informācijas centru, veic tūrisma uzņēmēju informācijas darbu, kā arī strādā par gidi un vadā grupas pa Taureni un Dzērbeni. Tūristu ir diezgan daudz, īpaši bērnu un pensionāru. Ir bijuši brīži, kad jāizvadā katru dienu pa grupai. Daina: „Februārī jau parādās pirmās grupas un martā sākas īstā sezona. Maijā ir īsts skolēnu bums. Sezonas beigas ir novembrī.”
Par vienu no tūrismu veicinošiem apstākļiem pagastos Daina nosauc ceļus: „Infrastruktūras nesakārtotība ir tūrisma problēma kopumā. Tā kā uz Dzērbeni var atbraukt pa asfaltu, tūristi brauc. Zinu, ka bieži cilvēki neaizbrauc uz interesantām vietām tikai tāpēc, ka uz tām ved zemes ceļš, kas brīžiem autobusiem ir neizbraucams. Šoferi nevēlas tos lauzt.” Īpašā baznīca
Vedot tūristu grupas, Daina parasti maršrutu sāk ar Taurenes pagasta Apšu baznīcu. Tā ir vienīgā tik vecā koka baznīca Baltijā, kas vēl joprojām darbojas. Daina: „Parasti pie baznīcas prasu, kur viņi to ir redzējuši. Liela daļa strīdas, saka, ka nav redzējuši. Bērni varbūt nav, bet pieaugušie noteikti ir. Kad pasaku, ka baznīca redzama filmā „Aija”, tad visi atzīst, ka ir gan redzēta, ka filmu skatījušies. Pie baznīcas parasti pastāstu par Lieni, kas bijusi stāvoklī, bet neviens viņu nav pieņēmis un jauniete netālu no baznīcas mežā pakārusies. Reizēm viņa vēl esot dzirdama raudot. Tāpat netālu no baznīcas agrāk esot redzēta sieviete ar bērnu rokās. Kāds zemnieks, ar ratiem garām braucot, paņēmis pavest kādu gabaliņu. Pēc laiciņa skatās, ka sievietes vietā sēž melns kaķis, kas pēc brītiņa izlēcis no ratiem.”
Maršruta nākamais objekts ir Velnakmens. Tas, iespējams, ir vienīgais saglabājies latviešu pirmskristīgās ticības altāris. Šeit vēl 17. gadsimtā latvieši pielūguši savus dievus. Vairāki ekstrasensi esot atzinuši, ka šī enerģētiski ir ļoti spēcīga vieta un pats akmens ir ārstējošs. Tomēr bez gida labāk neiet pie akmens, jo tam ir pozitīvā un negatīvā puse. Daina: „Dažkārt gadās, ka bērnu grupas skrien man pa priekšu un ātrumā uzlec uz akmens virsū. Tā darīt nedrīkst. Kā skaidroja ekstrasensi, ir tāda enerģija, kas var kaitēt, ja cilvēkam nav nepieciešama. Kas zina, kā tajā dienā var klāties. Tāpēc akmenim ir jāatvainojas. Bērniem tad stāstu, ka no akmens jānokāpj, tad jāpieliek roka un jāatvainojas, ka viņš nezinot uzlēcis.”
Ap lielo akmeni ir vairāki mazāki, kas arī enerģētiski spēcīgi. Tur ir siltie un aukstie akmeņi. Daina: „Pieliekot roku, var just, kurš ir silts, kurš auksts. Siltos akmeņus ļoti labi var redzēt ziemā, jo no tiem nokūst sniegs. Arī uz lielā akmens sniega parasti ir maz.”
Daina stāsta, ka šis ir importa akmens. Visi brīnās – kā tas ir, importa? Tad viņa paskaidro, ka lielā šļūdoņa laikā tas, kā arī visi citi Latvijas lielie akmeņi, atnests no Norvēģijas. Ūdens dziedē
Nākamā pieturvieta turpat pa ceļu uz priekšu ir svētavots. Arī šis avots enerģētiski esot ļoti spēcīgs. Ekstrasensi stāsta, ka tas nākot no 175 metru dziļuma un ir īpaši labs jaunības saglabāšanai, sejai, acīm, gļotādām. Daina: „Esmu pati pārbaudījusi avotiņa dziednieciskās spējas, īpaši palīdz bērniem. Kā kāds saslimst, ir augsta temperatūra, tā vispirms dodu šo ūdeni. Bērni ātri izveseļojas. Viņi paši arī jūt, kas ir labs. Ja mājās blakus stāv limonādes un šī ūdens pudele, bērni labprātāk dzer ūdeni. Viņiem garšojot. Šis ūdens arī daudz lēnāk sasalst nekā parastais. Laikam lielā minerālu satura dēļ.”
Daina parasti piedāvā tūristiem paņemt ūdeni un mājās padzert, pamazgāt seju, ja ir pumpas vai jānēsā brilles: „Kad cilvēki šīs labās lietas saklausās, tad skrien uz autobusu pēc pudelēm, izdzer limonādi, lai ir, kur ūdeni saliet. Pastāstu, ka ūdens vislabāk iedarbojas rīta pusē, līdz divpadsmitiem, bet vislabāk, saulei lecot. Kad ūdens paņemts, tad saku, ka avotiņam noteikti vajadzētu kaut kā pateikties. Jautāju, ko tādu mēs varētu dot. Daudzi vēlas iemest avotiņā naudiņu, bet tad saku, ka diez vai tam naudiņu vajag. Labāk nodziedāt kādu tautasdziesmu. Kā kuram ar dziedāšanu iet – ir grupas, kas zina tautasdziesmas, ir tādas, kas dzied „Pīrādziņ, nāc ārā!”. Arī tas ir labi.”
Avota dziednieciskās spējas zināmas daudziem. Daži mēro ļoti tālu ceļu pēc šī ūdens, pat no Krievijas. Bieži vien, īpaši vasaras beigās, tur sastopami rīdzinieki, kas ūdeni salej kannās un ved uz Rīgu. Daina stāsta, ka vienreiz pie avota satikusi tantiņu, kura pastāstījusi, ka visu 70 gadus garo mūžu nēsājusi brilles un tieši sejas mazgāšana ar šo ūdeni palīdzējusi atgūt redzi. Tagad, vecumā, briļļu vairs nevajagot.
Bērniem ļoti patīkot šos stāstus klausīties. Daina arī cenšas sakāmo veidot pēc iespējas interesantāku: „Ir tūristi, kas negrib daudz klausīties. Jautāju, vai viņi grib daudz dzirdēt, vai vairāk skatīties. Ja saka, ka grib tikai skatīties, tad atbildu, ka vienalga runāšu, jo man patīk pļāpāt. Gidam jau jābūt drusku psihologam, drusku aktierim. Jājūt, ko cilvēki vēlas dzirdēt, ko ne, varbūt ir noguruši. Tāpat nedrīkst savas nebūšanas izrādīt. Nevaru iziet grupas priekšā un teikt, ka man ir slikts garastāvoklis, un kaut ko īgni noburkšķēt. Viņiem šī ekskursija ir īpaša.” Īstie un pieradinātie spoki
Tālāk maršruts ved uz Dzērbeni. Tur jāapskata baznīca un jādodas uz pili. Daina: „Pilī vedu uz spoku kambari, kas, manuprāt, ir ļoti izdevusies ideja. Sākumā domājām, ko pilī varētu parādīt. Tā kā ēka vairākkārt degusi, viss muižas laika interjers ir gājis bojā. Tagad tas ir diezgan moderns, tūristiem neinteresants. Pils ir skaista no ārpuses ar savu neogotikas tornīti. Domājām, ka vajadzētu vēl kaut ko interesantāku, rādāmu izveidot. Tā kā pilī laiku pa laikam spokojas, tad nolēmām šo faktu izmantot. Tā teikt, defektu pārvērst par efektu, un izveidot spoku kambari. Lai šo domu varētu īstenot, nācās „pierunāt” spokus, kas tur dzīvotu. Esam pamazām viņus pieradinājuši.”
Sākumā spoku kambaris bija domāts vietējiem bērniem, bet informācija par to no mutes mutē gāja tālāk, arvien vairāk cilvēku sāka interesēties par šo vietu. Daina: „Nolēmām to sākt rādīt tūristiem. Pagaidām atsauksmes ir ļoti labas. Esmu dzirdējusi, ka vēl šur tur izveidoti šādi spoku kambari, bet pie mums esot vislabākais. Tajā ir dzirdēta spiegšana, lamāšanās un pat histērija, ka gandrīz jāsauc ātrā palīdzība, bet viss vienmēr beidzies labi. Man bērni bieži jautā, vai es pati esmu bijusi tur iekšā, un es atbildu, ka ne, jo man bail. Patiesībā jau esmu bijusi, bet man tiešām ir bail. Gadās, ka spoki arī mani pabiedē vietās, kur viņiem nevajadzētu būt. Domāju, ka spoku kambaris nebūtu tik efektīgs, ja nebūtu šo spoku stāstu.”
Pilī dzīvojot arī īstie spoki, kas tur strādājošos un viesus šad tad izjoko. Pēdējoreiz spokošanās notikusi vēlēšanu naktī. Daina: „Regulāri dzirdam soļus, atslēgu žvadzēšanu. Ir bijuši entuziasti, kas vēlējušies nakti pavadīt pilī, lai redzētu īstos spokus. Ir gadījies, ka paliek arī, bet naktī man jābrauc pakaļ un jāved uz citu nakšņošanas vietu. Vienreiz bija „jāglābj” meitenes, kas naktskreklos bija izskrējušas ārā lietū, jo spoks izgājis cauri zālei.”
Pēc spoku kambara viesi tiek vesti uz pils torni. Daina: „Skaitām, cik ezerus no tā var redzēt, jo Dzērbenē to ir daudz – 23 lielie un ļoti daudz mazo, kam visiem pat nav nosaukuma. Nezinu nevienu citu pagastu, kurā tik daudz ezeru būtu.”
Nākotnes plāni
Daina plāno atjaunot mācību taku pa mežu: „Pirms dažiem gadiem, sadarbībā ar a/s “Latvijas valsts meži” mums bija taka 10 km garumā ap Juvera ezeru. Katram tūristam tika izsniegts sertifikāts, ka šī taka izieta. Vairāk tā bija domāta kā mācību taka skolēniem, kur mēģinājām pazīt pēdas, augus, dzīvniekus. Lai interesantāk, pa ceļam satikām baskājainu mežaveci, bet galā mūs sagaidīja zaķis ar siltu pienu. Takā mācījāmies, kā mežā uzvesties, ko nedrīkst darīt. Domājam sākt sarunas ar “Latvijas valsts mežiem” par šīs takas atjaunošanu.”
Nākotnes plānos ietilpst arī iedzīvotāju iedrošināšana nodarboties ar tūrisma biznesu. Daina: „Gribētos, lai cilvēki ir uzņēmīgāki. Viņi vēl nav sapratuši, ka ar tūrismu var pelnīt naudu. Dzērbenē, piemēram, nav naktsmītņu. Ja atbrauc autobuss, tuvākā vieta, kur visus var izguldīt, ir Cēsis.”
Komentāri