, Gaujas NP informācijas daļas vadītāja
Ceļojums pa Karpatiem gāja uz beigām. Sapratām, ka te vēl varētu gūt un gūt. Gan gremdēties fantastiskajā dabā, gan smelties dzīvesprieku karpatiešu attieksmē.
Ieskatoties „Jūras acī”
Viesmīlīgā Sinevira nacionālā dabas parka robežzīme izvietota Sinevira pārejā, skaistākajā no ainavām, kādu, nekāpjot kalnos, viegli sasniegt ikvienam autobraucējam. Te ir vieta, kur patiesi dvēselei veldzēties, vērot un vērot apvārsnī gaistošos zili zaļos mežainos kal-nus, slaidās egļu piramīdas.
Tuvojoties galamērķim, pārsteidz ceļmalās, grāvjos, tuvējās pļaviņās un upmalā rūpīgi, golfa laukuma perfektumā „nofrizētā” zāle. Kā tas iespējams? Un tur jau viņas nāk, ekoloģiskās “pļaujmašīnas – vispirms govis, tad zirgi. Lopi te ganās savā vaļā, paši „zina pulksteni”, kad jāiet mājās. Pirmdienas rītā skats ir pavisam dīvains, kad pa ceļu gar nacionālā parka administrācijas ēku, zvaniņiem melodiski tinkšķot, garām cēli aizsoļo gaišbrūnās kalniešu govis.
Sinevira nacionālā dabas parka kolēģi mūs pārsteidz, stāstot, ka par mūsu darbu zinot ne tikai no literatūras, bet daži darbinieki savulaik viesojušies Gaujas krastos. Lai gan viņi neatzīstas, kādas idejas un novitātes noskatītas mūsmājās, ir jūtams, ka tieši šajā aizsargājamajā teritorijā ar darbiem, sakārtotību un rosību ir vistuvāk Eiropai.
Nacionālā parka lepnums un lielākās rūpes ir Sinevirs jeb „Jūras acs”. Kā jau īsts kalnu ezers, tas atrodas 989 metrus virs jūras līmeņa, Terebļas upes augštecē. Mazā applūstošā saliņa ezera vidū ir „acs zīlīte”. Vasarās ūdens virsmas temperatūra ir no +12 līdz +18 C, tā nesasilst dziļāk par 30 centimetriem, tādēļ peldēties nav ieteicams. Ezeru baro daudzi avoti, vienīgā notece – Terebļas upe. Virsmas platība mainās no četriem līdz pieciem hektāriem atkarībā no nokrišņu daudzuma, dziļums līdz 22 metriem. Mums, pie plašiem ūdens klajumiem pieradušajiem, grūti novērtēt Sinevira unikalitāti. Bukletos un filmā ūdens klajums optiski izskatās liels un varens, taču, apstājoties tā krastā, pārņem vilšanās. Tik maziņš! Nu, jā, tā ir tikai Jūras acs! Pa ezeru var kuģot ar ērtu plostu, apiet apkārt vai izvēlēties kādu garāku maršrutu zirga mugurā, lai pavērotu Sineviru no tuvējiem kalniem.
Iepriekšējos gados zaļi noskaņotie ukraiņu žurnālisti atkritumu problēmai Sinevira nacionālajā dabas parkā veltījuši daudz kritikas. Lai gan arī šeit apsaimniekošanu kavē vietējās pašvaldības neieinteresētība, tūrisma un rekreācijas speciālisti ir apņēmības pilni – vajag tik strādāt un mīts par tūristu radītajām atkritumu problēmām ātri izzudīs. Lēts un vienkāršs risinājums atrasts, maršrutos ik pa simts metriem izvietojot plastmasas maisus, kas piestiprināti pie trim mietiņiem. Skumja patiesība, taču vietējiem iedzīvotājiem kultūras problēmas ir tādas pašas kā tālajā Indijā. Viņi tik un tā visu „met pār žogu”, tātad upē. Netīrību, ko no ciematiem sev līdz aiznes straujās kalnu upītes, pamazām vāc skolēni. Par dabas atbrīvošanu no plastmasas pudeļu un sadzīves atkritumu kalniem var nopelnīt ekskursijas un dažādas balvas. Novērojam brīnumu: pa vidu akmeņos ieskalotajām drazām netraucēti ganās melnie stārķi.
Nacionālajos dabas parkos aizliegts makšķerēt, kurināt ugunskurus, celt teltis, kur pagadās. Secinu, ka Karpatu kolēģiem šajā jomā būs ilgstošs audzināšanas darbs, jo gadās sastapt tūristus, kas uz uguns mierīgi vāra pusdienas, vai tālumā upmalā pamanīt kādu makšķernieku. Reakcija uz parka speciālista aizrādījumu no makšķernieka puses bija apmēram tāda – noķer mani, ja vari!
Vēl viena raksturīga Sinevira nacionālā dabas parka iezīme ir dabas apstākļu un ainavas nosacītā koka arhitektūra. Šī reģiona vizītkarte ir dzīvojamās un saimniecības ēkas ar Karpatu stila izteikti stāvajām un graciozajām jumtu izbūvēm, „čiekuru rakstā” apdarinātajām māju sienām, kokgriezumiem un skulptūrām. No koka darina visu – sētas, garāžas, tiltus un sabiedriskās celtnes, arī nacionālā dabas parka administrācijas ēku grezno etnogrāfiskās jumta izbūves.
Ceļotājus iepriecinās ziņa, ka Sinevira ezera apkārtējos ciemos populārs kļuvis agrotūrisma piedāvājums – iespēja lēti pārnakšņot lauku sētās, vērot karpatiešu ikdienu. Informācija internetā tiešām vilinoša – vienai personai sākot no četriem līdz desmit dolāriem par naktsmājām un trim ēdienreizēm! Salīdzinājumam – tūristu bāzēs par šādu servisu 15 dolāri. Atšķirībā no Krimas, Karpatos neviens nemetas virsū atbraucējiem ar istabiņu piedāvājumu. Jāmeklē pašiem, taču vietējie ir atsaucīgi un labprāt parādīs, kurš kaimiņš ar šo biznesu nodarbojas. Arī mēs nakšņojām nacionālā parka pansijā, lēti un vienkārši, bet ar izcilu ēdināšanu trīs reizes dienā. Un ko gan dabas tūristam vairāk vajag? Šalcošu upi aiz loga, govju zvaniņu skaņas, meža smaržu un bezgalīgo kalnu mieru… Plostnieku muzejs
Karpatu upēs pavasaros un rudeņos raksturīga iepriekš neprognozējama ūdens līmeņa celšanās, pat līdz trim metriem. Straumes izskalo ceļus, tiltus, bojā komunikācijas un kalnu ciematu iedzīvotājus uz vairākām dienām izolē no civilizācijas. Terebļas upe „parūpējas”, lai katru pavasari ceļš uz Sinevira ezeru pāris dienas atrastos zem ūdens.
Vietējie ar skumjām piemin skaisto plostnieku muzeju pie Čornajas upes, ko plūdi izpostījuši divas reizes pēc kārtas. Tas ir viens no Sinevira dabas parka tautas celtniecības un koka inženierbūves meistardarbiem, Eiropā vienīgais muzejs, kas veltīts senajam plostnieku amatam. Koka konstrukcija tapusi 19.gadsimta vidū un intensīvi izmantota ūdens līmeņa regulēšanai, pludināmo baļķu šķirošanai un plostu vadīšanai līdz pat 20.gadsimta vidum. 1973.gadā simtgadīgā celtne restaurēta. 1998.gadā plūdi aiznesa daļu būves. Muzeju atjaunoja, taču 2001. gadā nākošie neprognozējami milzīgie plūdi aizskaloja tiltu, aizsprosta daļu ar segto galeriju un kanāliem. Šobrīd tūristi var aplūkot atlikušo, stihijas neskarto ēkas daļu un etnogrāfisko ekspozīciju, savukārt nacionālā parka darbinieki cer, ka muzeju tomēr izdosies atjaunot. Nacionālās virtuves skaidrojošā vārdnīca
Karpatu tūrisma maršrutu mēdz uzskatīt par neaizmirstamu etniskās kultūras un kulināro piedzīvojumu. Lai gan rietumnieki Karpatus reizēm dēvē par krievu Alpiem, tā ir savdabīga, nacionāli atšķirīga teritorija. Ukraiņu, arī karpatiešu virtuvei raksturīga garšu daudzveidība.
Populārākais ēdiens ir borščs – biešu zupa ar gaļu un dažādām piedevām – sēnēm, pupiņām vai pat žāvētām plūmēm.
Koliba, tā mūsdienās sauc kafejnīcu vai ceļmalas krodziņu, senāk – tā dēvēja apaļu ganu būdu ar pavardu centrā un gar sienu izvietotiem soliem.
Brinza jeb brindzja, kā to izrunā vietējie, aitu piena siers ir ne tikai patstāvīgs pārtikas produkts, bet arī ēdienu piedeva.
Banoš – kukurūzas miltu biezputra, vārīta ar saldo krējumu un svaiga aitu siera – brinzas piedevām.
Tokan – kukurūzas miltu biezputra, vārīta ūdenī, piedevās sīki sagriezts speķis vai brinzai līdzīgs sāļš un sauss biezpiens no brinzas procesā pāri palikušām karsētām aitas piena sūkalām.
Karpatiešu mājas virtuvē bieži ir ēdieni no pupiņām – sacepumi, sautējumi. Diemžēl krodziņos un restorānos tos nepiedāvā, jo šie ēdieni tiek uzskatīti par pārāk vienkāršu un prastu “tautas barību”. Interesanti ir vieglā sālsūdenī vārīti gareni, ar rokām veidoti „burkāniņi” – klimpas, kam mīkla gatavota no vienas daļas kukurūzas cietes un divām daļām vārītu kartupeļu. Un tad vēl pildītie pipari, no aizrobežas kaimiņiem ungāriem patapinātais ēdiens. Populāri ir biezpiena plācenīši – tie saldajā ēdienā.
Aizkarpatu gorilka ir vietējā ražojuma vismaz piecdesmitgrādīgs dzēriens, kas nākamajā rītā nerada paģiras un nebojā sejas krāsu. Ja to dzerot ielejā, viss kārtībā, taču augstāk kalnos uz nepieradušajiem iedarbojoties citādāk. Gorilku gatavo no visa, kas dārzā un mežā – āboliem, bumbieriem, plūmēm, mellenēm un citām ogām. Spēcinošs kokteilis pret augstkalnu slimību vai saaukstēšanos: gorilka uz pusēm ar medu.
Ēšanas sakarā uzzinājām arī kādu savdabīgu, senu vietējo tradīciju – iedot arbūzu. Izrādās, ka arbūzam reizēm ar ēšanu maza saistība. Tā ir simboliska atraidījuma dāvana puisim, ja meitenes vecāki viņu neizvēlas par znotu. Kad latviešu meitenes jau nez kuro reizi sajūsminās par Ternopoles tirgotāju arbūzu kaudzēm, ukraiņu gids smīnēja vien. ***
Kur meklēt karpatiešu dvēseli, īsto, patieso, tūrisma modes untumu un civilizācijas labumu neizmainīto? Raugieties košajos tautiskajos ornamentos, izšuvumos, koka darinājumos, arhitektūrā, kas tiecas debesīs, tveriet to mūzikas izjūtā, sajūtiet kalnu vējā un strautu ūdeņos… Protams, veldzējieties viesmīlībā un sirsnībā, prasmē uzņemt un pacienāt viesus vēl un vēlreiz.
Komentāri