Jau labu laiku nav nekāds brīnums, ka pirmos mazuļa dzīves mirkļus mājās kopā ar viņu pavada tētis un nevis mamma. Kopš 2005. gada janvāra stājies spēkā likums, ka viens no bērna vecākiem var uzņemties rūpes par mazuli. Tas nozīmē, ka māmiņa pēc bērna dzimšanas droši var atgriezties darbā, bet tētis, ja vien tas ir iespējams, palikt mājās ar mazuli.
VSAA Cēsu nodaļas pensiju un pabalstu daļas vadītāja Inita Pokkere atzīst, ka to izmanto arī mūsu rajona tēti. Un nebūt vairs nav brīnums, ka vīrietis auklē bērnu.
“Varbūt pašā sākumā bija jūtams neliels izbrīns, bet tagad domāju, ka vecāki par iespēju ir informēti. Gadās, protams, ka vecāki atnāk kopā, un tēvs nosarcis stāv blakus. Bet šī situācija ir normāla, jāpierod un nav par ko sarkt. Patlaban mūsu rajonā ir četrpadsmit tēti, kuri mājās auklē mazuļus. Tas ir visnotaļ pozitīvi. Domāju, ka dažkārt tētis ar mazuli spēj tikt galā pat labāk nekā mamma,” domās dalās I. Pokkere un atzīst, ka šādu tētu varēja būt vēl vairāk.
Viens no tētiem, kurš šobrīd uzņēmies rūpes un lielāko dienas daļu pavada kopā ar astoņus mēnešus veco meitiņu Paulu, ir Jānis Sietiņsons. Jāatzīst, ka viņš šos pienākumus gan veic tikai mēnesi, bet jūtas priecīgs un pārliecināts par sevi.
“Šo jauko laiku baudīt esam devuši viens otram. Lai ar bērniņu kopā atrasties varētu gan māmiņa, gan es. Pirmos septiņus mēnešus kopā ar Pauliņu bija mamma, bet tagad mums ir notikusi situācijas maiņa – sieva atgriezusies darbā un ar meitiņu mājās dzīvojos es,” stāsta Paulas tētis un turpina: “Domāju, ka tas ir ļoti normāli. Īpaši, ja runājam par dzimumvienlīdzības jautājumiem. Šobrīd esam izvēlējušies šo ceļu, bet domāju, ka katrā ģimenē situācija ir citāda.
Kā jutos pirmajās dienās kopā ar meitiņu viens? Bezpalīdzības sajūtas nebija, jo varu taču jebkurā mirklī piezvanīt un pakonsultēties, kas un kā būtu labāk darāms. Taču pirmās dienas varbūt bija nedaudz citādas. Kā saka, neliels adaptācijas laiks. Tas varbūt nav apjukums, bet sevi ir jādisciplinē un jāpieradina likt darīt to, ko līdz šim neesi darījis. Bez tam viss primāri ir pakārtots meitas dienas režīmam un nepieciešamībām. Ēšanas laiki, pastaigas svaigā gaisā, kuras arī man nāk par labu,” stāsta tētis.
J. Sietiņsons atzīst, ka šis laiks dod jaunas emocijas. Arī vecāku attiecības kļūst niansētākas.
“Būs pagājis mēnesis, kopš šajā avantūrā esmu iesaistījies , bet var teikt, ka tā ir ļoti vērtīga pieredze, kas mūs bagātina. Bez tam šodien daudz kas ir citādi nekā pirms 20 gadiem, kad auga mani pirmie bērni. Nesalīdzināmi atvieglināti daudzi darbi, kas saistīti ar mazuļa kopšanu. Atminos kādreizējos autiņus, ar kuriem bija liela krāmēšanās. Šobrīd bērna pārtīšana ir daudz vieglāka un patīkamāka. Arī no ēdināšanas viedokļa ir daudz tādu produktu, kuri ir jau pieņemamā un tēvam saprotamā veidā pagatavojami. Es nerunāju gluži par piena maisījumiem, kas neprasa vispār īpašas iemaņas, bet arī par blendera izmantošanu dārzeņu pagatavošanā. Domāju, ka tas ir vēl viens pamudinājums, lai māmiņas atļautu arī tētiem realizēties šajā jomā. Un visiem tētiem būtu jāzina, ka tās ir praktiski izdarāmas lietas,” domās dalās Paulas tētis.
Sietiņsonu ģimenes ikdiena paiet starp dzīvi Rīgā un laukos. Tētis gan atzīst, ka ir labi, ja bērnam ir iespēja augt laukos. Tur bērnību var vadīt svaigā gaisā, pastaigās un mierīgākā dzīves ritmā.
“Rīgā mums dažkārt nenotiek kāda pastaiga vai arī Paulai diendusa paiet uz balkona. Taču patlaban lielas neērtības neizjūtu. Jā, vienīgi domājot tālāk nākotnē par bērnudārzu. Paulu bērnudārzā pieteicām pirmā mēneša beigās, un bijām jau aiz strīpas. Ceru, ka situācija tuvāko gadu laikā mainīsies vai, protams, nāksies meklēt kādu alternatīvu. Jādomā būs par auklīti,” saka J. Sietiņsons un piebilst, ka kādreiz līdzīgas problēmas nav bijušas.
“Kad vecākie bērni bija mazi, tas bija pašsaprotami. Toreiz man bērnudārza laiks arī saistās ar Rīgu un atceros, varēja pat izvēlēties, vai bērns dārziņā ies pāri ielai pa labi vai kreisi. Šī joma šobrīd ir atstāta novārtā. It kā valsts ir devusi signālu, ka ir iespēja domāt par ģimenes pieaugumu, bet iztrūkst ļoti būtisks posms – lai vecāki tomēr pēc zināma laika varētu atgriezties darbā,” pārdomās dalās Paulas tētis.
Jautāts, vai Jānis šobrīd labāk saprot sievu un tos pienākumus, ko ikdienā viņai nācies darīt, viņš atbild, ka droši vien tā varētu teikt. “Veicot ikdienas pienākumus, saprotu, ko tas prasa. Cik laika aizņem bērna pabarošana un apkopšana? Dažkārt ar sievu saprotamies bez vārdiem un intuitīvi jūtam, kas darāms. Nav lieki jāskaidro vai jāsaka. Domāju, ka šādā situācijā ģimene kopumā ir ieguvēja,” saka mazās Paulas tētis.
Paulas mamma Iveta: “No rīta piezvanu – abi ļoti priecīgi, un viss ir kārtībā, pusdienlaikā piezvanu – abi ļoti priecīgi, un viss ir kārtībā, vakarā atnāku mājās – neviens ar mani nerunā. Tad Jānis jautā: “Kā tu visu vari paspēt?” Ir ļoti vērtīgi, ka vīrietis var izmēģināt un novērtēt visu to, ko sieviete paspēj izdarīt, auklējot mazuli. Vai neskumstu pēc mazules? Droši vien, ka skumstu, bet darba dienas man paiet ļoti intensīvi un saspringti. Dažkārt pat nepiezvanu uz mājām un neapjautājos, kā iet. Bet Paula ir ļoti mierīgs bērns un domāju, ka ar viņu ir viegli tikt galā.”
Komentāri