Raksta jums lasītāja no Bērzaunes pagasta Gaiziņkalna pusē. Jūsu avīzīti gaidu ar ilgošanos, tā aizved pagātnes ceļos, ieinteresē šodienas notikumos Cēsu pusē, vedina domāt par rītdienu.
Paldies par novembra atmiņstāstiem, sevišķi par Skolnieku rotas varoņdarbu, par cīņām Liepas kalnā mūsu valstij tik svarīgu dienu sakarā, svinējām taču Lāčplēša dienu un Latvijas 88. dzimšanas dienu. Neatkarības cīņu vietas varēja aplūkot lieliskos fotoattēlos.
No “Druvas” lappusēm uzzināju arī to, kā 18. novembri pagodināja Mārsnēnu pagastā, bijis pat svētku salūts.
Dzīvot un strādāt Mārsnēnos man bija lemts pirms 40 gadiem, tur tautas namā svinēju savus pilngadības svētkus, toreiz man bija 19 gadi. Vēl tagad glabāju tā laika fotogrāfijas. Bijām deviņi pilngadnieki, seši puiši un trīs meitenes. Kultūras dzīve bija uz viļņa ar tautas nama vadītāju Rasmu Lāci priekšgalā, jaunu, skaistu, talantīgu. Darbojās vīru ansamblis. Atceros skaisto dziesmu “Marica”, kurā stāstīts par jūru un meiteni. Atmiņā palikusi dejotāja ar lenti Ilma Marcinkēviča un deju grupa. Tā kā mani interesē kultūras dzīve, izlasu visu ar to saistīto. Savas domas uzticu arī vietējiem laikrakstiem.
Arī šoreiz gribu dalīties iespaidos Cēsu 800 gades sakarā. Vasaras viducī nācās pabūt šajā vēsturiskajā notikumā. Arī pats brauciens no dzīvesvietas Bērzaunē kopā ar ģimeni bija laba ekskursija. Ceļš likās brīnumu pilns, jo ved garām četriem seniem krogiem (Smeceres, Kalna, Sila un Bērzkrogam). Pieminēt gribu divus no tiem – Kalna krogu un Bērzkrogu.
Kalna krogs saistīja uzmanību ar to, ka tur atrodas visaugstākā apdzīvotā vieta Latvijā, Madonas rajonā netālu no Klēts kalna.
Pie Bērzkroga nācās šķērsot Vidzemes šoseju, lai satiktos ar tālām atmiņām un Cēsu svētkiem.
Tagad rudens vakaros ir laiks pārdomāt par vasarā Cēsīs redzēto, par ziedu arkām, par puķu piramīdām, baltos ziedos “putojošiem” alus kausiem, par senās Cēsu pils siluetu, kur ziedu rakstā salasāms skaitlis 800. Vēlreiz paldies par visu visiem tiem cilvēkiem, kas to radījuši. Paldies par raito soli dejotājiem un mūziķiem par koncertiem vecpilsētas ielās un laukumos.
Gribu pateikties arī par “Druviņas” pielikumu “Novadnieks”. Ar interesi izlasīju S.Rusmaņa rakstu “Viņi dzimuši Vecpiebalgā”.
Paldies vecpiebaldzēniem par gaumīgi atjaunoto kapliču Vecpiebalgas Vidus kapos, arī par iespēju to aplūkot labas kvalitātes fotogrāfijā. Vecpiebalgā nākas būt reizi gadā – kapusvētku laikā, jo tur ir mūsu dzimtas kapi.
Laikraksts “Druva” ir kā labs draugs, kas stāsta par dzīvi vakar, šodien, rīt.
Komentāri