Jā, gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ, bet tomēr katrs no tiem mūsos atstāj savas pēdas, emocijas, pārdomas. Ne vienmēr tam jābūt kaut kam lielam, ļoti bieži tas spilgtākais ir tepat līdzās, tiesa, varbūt ne vienmēr to pamanām un novērtējam. Gada nogalē vislielāko prieku sagādāja meita Krista, kura ar savu flautas spēli, dziedāšanu un dzejas skaitīšanu iesaistījās kopīgā ģimenes Ziemassvētku programmā. Uzstājāmies dažos sarīkojumos, un bija gandarījums par šo kopīgo iespēju nest Ziemassvētku vēsti un noskaņu citiem, gūstot to arī pašiem.
Vēl man šis bijis tāds klātbūtnes gads, jo izdevies tiešā tuvumā vērot notikumus ar pasaules nozīmi. No nozīmības viedokļa svarīgākais droši vien bijis NATO samits. Kad akreditējos pasākumam, nodomāju, ka iespēja būt klāt vēstures tapšanas brīdī atstās neizdzēšamu iespaidu. Jāatzīst, ka pēc notikuma jutos nedaudz vīlies, jo rakstošajiem žurnālistiem nebija iespēja būt klāt pašos svarīgākajos brīžos, vien tvert oficiālo informāciju un piedalīties preses konferencēs. Droši vien ir visas pasaules prakse, ko rajona avīzes žurnālists nezināja. Protams, bija interesanti būt kopā ar vairāk nekā tūkstoti dažādu valstu žurnālistu, pavērot, kā strādā pasaules lielāko ziņu aģentūru darbinieki, un žēli noraudzīties uz “Cēsu alus Premium” mazo bundžiņu preses centra ēdnīcā par diviem latiem gabalā, jo tieši tad Cēsu veikalos to ar atlaidēm varēja nopirkt par 15 santīmiem. Sapratu, ka vismaz kādam bija patiess labums no NATO samita.
Krietni spilgtāks iespaids palika no pasaules čempionāta hokejā, kas šīgada maijā notika Rīgā. Pirmo reizi biju klāt notikumā, kas latviešiem, šķiet, ir svarīgākais sporta dzīvē. Tas bija patiess pārdzīvojums izjust šo līdzjutēju sarkanbaltsarkano vienotību un sajust trīsas skrienam pār kauliem brīdī, kad tūkstošgalvainais līdzjutēju pūlis skandē “Latvija! Latvija!” Sapratu, kāpēc cilvēki atkal un atkal brauc uz hokeja čempionātiem, jo šis klātbūtnes efekts nav salīdzināms ar to, ko var gūt mājās vai kafejnīcā, kur arī netrūkst emociju.
Bet šī gada spilgtākais notikums neapšaubāmi bija Turcijas apmeklējums kopā ar citu rajonu laikrakstu žurnālistiem. Pirmo reizi esot zemē, kur saskaras Rietumi un Austrumi, izdevās citādāk paskatīties uz notikumiem, cilvēkiem, attiecībām. Katrā ziņā, braucot kā tūrists, to, visticamāk, nesajustu.
Ko lai piebilst, gads bijis veiksmīgs. Tāds tas ir vienmēr, ja ikdienā dzīvo pēc atziņas, ka viss, kas šajā dienā notiek, ir labākais, kas ar mani šodien var notikt. Lai tas izdodas ikvienam!
