Latvijas Televīzija vakar nāca klajā ar savu jaunāko dokumentālo filmu “Žagari”. Bet kinodarba iziešanu tautās Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakcija jau trešdien nosvinēja Vidzemes koncertzālē kopā ar cēsniekiem, kas bija ieradušies noskatīties filmas pirmizrādi.
“Žagaru” pirmizrādes vieta Cēsīs izraudzīta tādēļ, ka filmas varoņi – brāļi Andrejs, kurš nesen aizgājis mūžībā, un Juris Žagari – te izauguši, te veidojusies izpratne, kādu ceļu izvēlēties mākslā. Abi, būdami aktieri, uzņēmēji, Latvijai nozīmīgu kultūras procesu virzītāji, intervijās vienmēr uzsvēruši, cik Cēsis ir un būs svarīgas viņu dzīves gājumā. Cēsis savijušās ar dzimtas izjūtu, ar patriotiskām jūtām pret jaunības pilsētu.
Filma vēsta par brāļu ciešo saikni, par brāļu mīlestību, tajā pašā reizē dodot iespēju skatītājiem saskatīt, cik viņi ir atšķirīgi. Pirmizrādi rīdzinieki bija nolikuši Andreja Žagara 61. dzimšanas dienā, 16. oktobrī. Uz Cēsīm bija braukuši Andreja radošajam darbam, dzīves izpratnei tuvi cilvēki. Kultūras raidījumu redakcija bija sagādājusi sērojošiem draugiem un domubiedriem iespēju atkal tikties ar Andreju. Jubilārs uz ekrāna domāja, sprieda, atcerējās un arī smējās.
Filmas veidošanas grupa zālē esošajiem vēstīja, kā pati dzīve pārrakstījusi šīs filmas scenāriju. Tas bijis iecerēts citādi, taču filmas tapšanas laikā šopavasar Andrejs Žagars devās mūžībā, zaudējot cīņā ar ļaunu slimību.
Izvēloties dokumentālai filmai cilvēkus, būtiska ir personība, spēja aizraut citus, mainīt dzīvi. Brāļi Žagari spējuši būtiski ietekmēt Latvijas kultūras dzīvi, uzrunājot cēsniekus, sacīja mākslas darba veidotāji un aicināja vērtēt, kā filmā izdevies to parādīt. Radošā komanda neslēpa, ka tikuši dziļi ievainoti, uzzinot par Andreja pāragro aiziešanu mūžībā. “Tagad, Andreja dzimšanas dienā, kurā viņš vairs nevar būt klāt, viņš būs klāt uz lielā ekrāna,” sacīja filmas scenārija autore Henrieta Verhoustinska. Pie filmas strādājuši arī režisore Zita Kaminska, galvenais operators Uvis Burjāns, producējuši Ieva Rozentāle, Artis Dobrovoļskis.
Skatītāju simti lielajā zālē filmas gaitā izjuta, kā mākslas darba veidotāji pieskārušies laikam, tā ritējumam. Kad Andrejs uz ekrāna vienatnē apstaigā Vidzemes koncertzāles skatuvi, kādu brīdi viņš aizdomājas. Par ko? To jāapjauš skatītājam. Varbūt par skatuves dēļiem savā vidusskolas laikā Cēsīs? Varbūt domā, ko iestudēt kā režisoram un izrādīt tieši te?
Filmā ir brāļu saruna par Andreja ideju – Cēsīs jāuzved tās operas, kuras viņš kā operas direktors neatveda uz Mākslas festivālu Pils parkā, un tās, kuras viņš kā režisors iecerējis, bet vēl nav iestudējis. Viņš rosina brāli Juri likt lietā organizatora spējas, lai uz Cēsu skatuves sagaida Vāgnera mūziku un operu varoņus.
Žagaru dzimtai filma ir personīga. Skatītājiem tā vēsta par diviem atšķirīgiem un reizē tik tuviem cilvēkiem no vienas ģimenes. Cēsnieki pirmie dzirdēja filmā par brāļa Jura apņemšanos turpmāk strādāt tā, lai piepildītu arī no dzīves aizgājušā brāļa Andreja radošā darbā nepiepildītus sapņus.
Par sevi pašu dokumentālajā filmā Juris Žagars šodien saka: “Esmu pateicīgs televīzijai, kā filma iecerēta un arī tapusi. Būšu gandarīts, ja tie jaunās paaudzes skatītāji, kuri par mums diviem neko lāga nezina, uztvers filmas vēstījumu – brāļa esība dzīvē. Ja skatītāji domās par sevi kā brāli, par brāļa būtību.”
Komentāri