Irēna Gleizda no grāmatu plaukta ceļā ārā biezus un smagus albumus. “Te ir mana Vecpiebalga,” viņa vien nosaka. Albumu lappusēs salīmēti avīžu, lielākoties “Druvas” raksti par Vecpiebalgu.
“Tas bija senos laikos. Pagājušā gadsimta 70. gados. Piedzima meita Zanda, bija brīvāks laiks, vairāk varēju lasīt avīzes. Tad arī radās doma, kāpēc avīzi izmest, ja tajā ir par Vecpiebalgu. Bet avīzes aizņem daudz vietas. Tad arī sāku avīžrakstus izgriezt un līmēt albumā,” stāsta Irēna.
Ko tik “Druva” par Vecpiebalgu nav rakstījusi! Tās cilvēki, gluži tāpat kā tagad darbīgi, arī agrāk bijuši ideju pilni. Tikai avīžrakstos un bildēs visi tādi jauni. Atmiņā ataust “Mērnieku laiku” izrādes Alauksta estrādē, arī “Džons Neilands” te spēlēts. “Patīkams objekts mūsu ceļā” teikts virsrakstā un stāstīts par Vecpiebalgas bērnudārzu. Lūk, arī oficiāla informācija – vairāki vecpiebaldzēni saņēmuši rajona izpildkomitejas Goda rakstus. Gandrīz blakus neliels rakstiņš rubrikā “No tiesa zāles”, kur stāstīts par pagasta ļaužu netikumiem un sliktiem darbiem.
Albums ar avīžrakstu izgriezumiem vienu vasaru bijis apskatāms brāļu Kaudžīšu muzejā. Toreiz gan muzejnieks Jānis Polis atzinis, ka materiāli ir interesanti, bet nav sistematizēti. “Viņš gribēja, lai būtu atsevišķi par kultūru, kolhoza dzīvi. Es, kā avīzē nodrukāts, izgriežu, ielīmēju,” stāsta Irēna. Pati, šķiet, ir pārsteigta, ka daudzi ciemiņi lūdz, lai iedod pašķirstīt un palasīt par veciem laikiem. “Tas ir interesanti. “Druvā” par Vecpiebalgu daudz rakstīts. Katrs arī albumā meklē kaut ko par pazīstamiem cilvēkiem. Cilvēki grib pakavēties atmiņās, palasīt gan par bijušo, gan nesen notikušo,” saka vecpiebaldziete un atzīst, ka, lasot gadu vecu avīžrakstu, to uztver pavisam citādi nekā tad, kad tas tikko publicēts, ar laika atkāpi var padomāt, kā situācija mainījusies.
Irēna ir pārliecināta, ka “Druvā” piebaldzēni tiek aprakstīti tādi, kādi viņi ir. Pati nākusi no Latgales, un labi zina, ko nozīmē Piebalgā kļūt par savējo. 50 gados, kas nodzīvoti pagasta centrā “Gaitniekos”, tas izdevies. Bijusi agronome, strādājusi veikalā, pagastā visi pazīstami, pati teju katru zina. “Žēl, ka īsto piebaldzēnu paliek aizvien mazāk. Jaunie aiziet pasaulē, neatgriežas,” bilst Irēna.
Četras reizes nedēļā Irēna, dzīvesbiedrs Gunārs un meita Zanda, kura tagad audzina mēnesi vecos dvīņus Kati un Pēteri, gaida “Druvu”. “Gaidām, kad pastniece noliks uz kāpnēm. Tas parasti notiek ap pusdienlaiku. Tad cīnāmies, kurš pirmais izlasīs. Parasti par meitu smejamies, ka viņai jālasa tas, kas paliek pāri. Vīrs izlasa visu. Es pati vispirms pārlasu virsrakstus, vai ir kas par Vecpiebalgu. Labprāt lasu par sportu, rakstos ir par daudziem vecpiebaldzēniem.
Verners Rudzītis jau ar Vecpiebalgu saistīts, viņa slejas lasu. “Druvā” vienmēr ir ko lasīt. Tā nevar apnikt,” domās dalās Irēna Gleizda un piebilst, ka vairāk vajag rakstīt par stiprām ģimenēm un zemniekiem, kuri šajā laikā spēj saimniekot, un tiem lauciniekiem, kuri iet uz deguna krizdami, aizvien tur savu gotiņu. Irēna atzīst, ka katru avīzi gaida ar satraukumu. Retas ir reizes, kad nekas nav rakstīts par Vecpiebalgu.
Sarmīte Feldmane
Komentāri