Vīngliemežus dzīvsvarā iepērk pārstrādei. Čaulu smalcina un izmanto putnu barošanai, bet gliemežu gaļa ir delikatese. Vispieprasītākā tā joprojām ir Francijas tirgū.
Savvaļas gliemeži, gatavojot tos ēdienā, maļot pastētēs, saglabājot sīvumu, bet saimniecībās audzētie, kas aug, mielojoties ar nātru lapām, rapšu stiebriem, salātiem, gurķiem, ķirbjiem, biešu lapām un miltiem, esot daudz garšīgāki, un francūžu izvēle kritusi arī uz Baltijā audzētajiem.
“Domāju, ka vīngliemežu audzētājiem klājas labi un klāsies vēl labāk, jo ar saimniecībās audzētiem vīngliemežiem Eiropas tirgus vēl ilgi nebūs pārpildīts,” sacīja “Silajunkuriņi” saimniece Iveta Lauciņa, kas
kopā ar studiju biedreni un kolēģi Guntu saimnieko Mārsnēnos.
Sievietes visu saimniekošanu nav likušas uz vienas- vīngliemežu – kārts, augumā aug šķirnes aitu ganāmpulks. Turpat ganās vairākas kazas, kuru pieniņš palīdz izbarot jērus, ja pavasarī to saskrien daudz un jābaro kā zīdaiņi vairākas reizes dienā ar pienu no pudelītes.
“Pa ziemu, kamēr saimniecībā bija vairāk miera, uzrakstījām pāris projektu, lai saņemtu finansiālu atbalstu tehnikas iegādei. Jau zinu, ka vismaz viens atbalstīts, un tas nozīmē, ka būs lietas, ko varēsim darīt mehanizēti,” tā Iveta un teica, ka viņu pārmaiņas valstī nebaida, jo strādā lauksaimniecības nozarēs, kur jaunas tirgus nišas veras un veras vaļā. Jēru gaļu arvien vairāk prasot vācieši, bet par vīngliemežu audzēšanu domājot arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju, kas “Silajunkuriņiem” dāvā iespēju tos realizēt kā sēklas materiālu. Vēl vīngliemežu audzētāju starpā esot runas, ka jāplāno vīngliemežu pārstrāde Latvijā. Pašlaik maisiem Latvijā izaudzēto ragainīšu tiek vesti uz pārstrādes uzņēmumu Lietuvā.
“Arvien vairāk cilvēku interesējas par vīngliemežu audzēšanu, un pamazām šī nozare attīstās visos novados. Par to pagaidām daudz nerunā, jo cilvēki ir piesardzīgi, vērtē ,kā saimniekošana veiksies. Es jau varu spriest, ka rezultāti ir labi. Vīngliemeži labi pārziemojuši. Ja pirms pāris gadiem sākām ar 100 kilogramiem, kurus palaidām aplociņos, tad tagad jau tajos ir vīngliemežu, ka biezs. Apmēram 300 kilogramus plānojam realizēt sēklai, pārējie lai aug līdz rudenim. Pērn gliemežus iepirka par 87 santīmiem kilogramā, un tā bija ļoti laba cena. Nav pamata domāt, ka šoruden cena kritīsies,” izsvēra Iveta, kurai uzņēmības un vēlmes saimniekot netrūkst.
“Druva” interesējās par grūtībām, kādas jau paredzamas un priekšā pasakāmas cilvēkiem, kas ieraudzīs gliemežu biznesā iespēju un varbūt izvēlēsies šādu šķietami eksotisku darbiņu.
“Gliemežiem vajag nožogotu teritoriju, to, kā izveidot aplociņus, var uzzināt
semināros, ko vīngliemežu audzētāju biedrība rīko reģionos. Tur arī daudz citas un vajadzīgas informācijas. Šo un to par gliemežu audzēšanas knifiem jau var izlasīt arī internetā. Gliemeži jāsargā no karstuma, atklātas saules, tāpēc mēs aplociņus iekārtojām dārzā, kur blakus krūmi, ābeles, mazliet ēna. Aplociņā aug zāle, lai gliemeži var paslēpties. Vairākkārt dienā gan līdz aplokiem jāaiziet un bēgļi jāuzpasē,” smējās Iveta, bet atzina, ka lielu problēmu nav.
“Vienkārši jāgrib strādāt. Ja ir pašiem sava zeme, tad tas ir pamats, tad var daudz izdarīt. Laukos nestrādāt un čīkstēt nav īsti pareizi,” tā Iveta Lauciņa, sakot, ka arī “Silajunkuriņu” plāni esot lieli. Uzņēmīgo sieviešu galvās zib doma, ka aitām, vīngliemežiem varētu piepulcēt gaļas lopus. Tāpēc tagad tiek apsvērta iespēja par saimniecības un apsaimniekojamās teritorijas paplašināšanu.
Ilze Kalniņa
Komentāri