Zani Daudziņu esam ievērojuši televīzijas seriālā „Ugunsgrēks”. Drīz atsāksies tā rādīšana. Aktrisei ir arī daudz citu pienākumu, tajā skaitā
skatuves runas pasniedzējas darbs Latvijas Kultūras akadēmijā, kur mācās jaunie aktieri. Tiek vadīti arī semināri, veidojot klausītājos prasmi publiski uzstāties, un Cēsīs pēc viena no tiem arī aktrise sniedza interviju „Druvai”. – Kāds ir jūsu šīs ziemas spilgtākais pārdzīvojums? – Publiskā runa, kas man Ziemassvētkos bija jāsaka televīzijas raidījumā „Latvijas lepnums”. Iepazīstināju skatītājus ar apbrīnojamu meiteni no Kurzemes – Lindu Demiteri. Tā bija grūtākā publiskā runa, kāda man dzīvē bijusi, jo 18 gadīgās Lindas dzīvesstāsts mani satrieca ar meitenes nesavtību,kā arī atklāsmi, ka tik jauns cilvēks var darboties gandrīz kā māte Terēze, lielāko daļu brīvā laika veltot citiem. Ikviens no mums var sevi veltīt vienam cilvēkam, pati esmu to piedzīvojusi, bet Linda jau vairākas vasaras diendienā palīdz daudziem! Viņa strādā slimnīcā – nes šīberus, maina palagus, baro slimos un savu palīdzību sniedz bez atalgojuma.Atcerējos savu dzīves uztveri viņas vecumā un mani pārņēma milzīga pietāte.Vajadzēja krietni saņemties, lai es kā Zane cienīgi stādītu visiem priekšā Lindu. Lai arī tas bija acīmredzams, tobrīd man bija grūti noticēt, ka iepriecinu meiteni, būdama šādā svinīgā brīdī blakus.
Ar Lindu turpinām sazināties, viņa dzīvo Liepājā, es Rīgā. Zinu, ka puisis ar traumēto mugurkaulu, kuru Linda tik ļoti atbalstījusi, drīz saņems rehabilitācijas kursu Jūrmalā.
– Kāds ir jūsu darba ritms, esot aktrisei, kura nav saistījusies ar konkrētu teātri? – Straujš. Tikai otro gadu man izdevās baudīt mierīgus,rāmus Ziemassvētkus. Beidzot sakārtoju darbus tā, lai svētku gaidīšanas laikā būtu laiks padomāt par mīļajiem, aizrakstīt apsveikumus radiem un draugiem. Pēc tam atkal sākās ikdiena – studentiem Kultūras akadēmijā skatuves runas pārbaudījums,janvāra vidū sākās izbraukumi ar trim, četrām izrādēm nedēļā. Manā repertuārā ir monoizrāde „Tāda es esmu” un komēdija „Puse no sirds”,kur esmu kopā ar seriāla partneri Aldi Siliņu. Drīz atkal
iesaistīšos seriāla „Ugunsgrēks” filmēšanā. Pa vidu vēl citi darbiņi,piemēram,filmu ierunāšana, semināru vadīšana. Patiesībā ikdienas ritms ir mežonīgs. Gaidu vasaru,kad darba nebūs tik daudz, varēšu kādu laiku mierīgi būt kopā ar bērniem.
– Kur pagāja jūsu bērnības vasaras? – Kopš bērnības vasaras ir mans lielākais dārgums.Vadīju tās Skrīveros pie vecmāmiņas, man patika arī laukos pie krustmātes Lēdurgā. Vēl bieži vasarās ciemojos Zemgalē, pie pašas Lietuvas robežas – Bukaišos,kur mūsu ģimeni uzņēma brīnišķīga tantīte. Tagad organizēju vasaras saviem puikām. Man nav problēmu atrast ko brīvā laikā darīt. – Televīzijas seriālā esat radījusi spilgtu tēlu – bagātnieci Helēnu, kura pie tam visu laiku ekstravaganti ģērbjas. Kā veidojas Helēnas garderobe?
– No tā visa, kas televīzijā Helēnītei sapirkts, man jāsakombinē apģērbs tā, lai liktos jauns, grezns un neredzēts.Televīzijas finansiālās iespējas ir ierobežotas, apģērbu nav daudz, tāpēc pašai nākas diezgan daudz pielikt iztēli apģērbu variēšanā, un es to daru ar lielu baudu.
– Helēna jūsu atveidojumā biežāk ir labais vai sliktais tēls? – Protams, ka labais tēls. Es spēju viņu attaisnot un saprast. Uzskatu, ka visi cilvēki ir labi, tikai reizēm rīkojas ne tik labi. Reizēm aiz izmisuma iznāk kaut ko sastrādāt.
– Jūs mācāties runāt latviski ar krievu akcentu, bet jūsu partneris seriālā – bez krievu akcenta. Kā veidojusies sadarbība ar Jakovu Rafalsonu? – Man ir brīnišķīgs kontakts ar seriāla tēti – Vadimu. Tieši Jakova Rafalsona dēļ es piekritu seriālā spēlēt. Jau iepriekš man bija krievu meitenes Oksanas loma izrādē „Pērku jūsu vīru”, pēc tam nosolījos šo līniju aktiermākslā neturpināt, bet no saspēles ar Rafalsonu nevarēju atteikties.Tā tas seriālā turpinās kopš 2006. gada. To nu gan neparedzēju, ka seriālam būs tik ilgs mūžs.„Neprāta cenai” nofilmēja aptuveni 415 sērijas un tagad „Ugunsgrēkam” drīz būs tikpat. Apbrīnoju scenārija veidotājas, jo šis darbs nav tik vienkāršs, kā varētu likties. Pie tam jāpiemērojas aktieriem,kuri ik pa laikam mēdz būt ļoti aizņemti citos darbos, gatavojoties pirmizrādēm teātros vai dodoties ārzemju turnejās.Es, piemēram, visu septembri ar viesizrādēm biju Amerikā.
– Cik veiksmīgs bija Amerikas brauciens? – Ļoti. Ar skatuves partneriem Juri Rijnieku, Ivaru Pugu un Induli Smiltēnu spēlējām divus Čehova viencēlienus ar kopīgu nosaukumu „Tā precas vecpuiši”. Dažās vietās pat teica, ka tā bijusi labākā izrāde, ko no Latvijas teātra mākslas Amerikas latvieši redzējuši.Daudzviet Amerikā to varēja dzirdēt arī par izrādi ”Pērku jūsu vīru”, kuru deviņu gadu laikā izrādījām visā Latvijā, Zviedrijā un divas reizes Amerikā. – Esat tikai ceļojusi vai arī strādājusi ārzemēs? – Pirms 20 gadiem Dānijā strādāju par auklīti. Kopš tā laika zinu, kādu var gūt pieredzi, kā paplašinās pasaules skatījums,cik viegli apgūt valodas. Darbs ārzemēs ir kā augstskola vai manā gadījumā – gandrīz kā armija ar dzelžainu ritmu, fizisku darbu, kad diendienā berzu un mazgāju māju, auklēju mazulīti, līdz vēlai naktij gludināju kreklus. Tā tik bija pieredze! Mairita Kaņepe
Komentāri