Leģendas dzīvo. Gadi skrien, bet cilvēku atmiņās aizvien uzplaiksnī cilvēki, notikumi. Zilākalna Martas jeb, kā rakstīts oficiālajos dokumentos, Martas Rācenes vārds pazīstams visā Latvijā.
Par Martiņu stāsta tie, kuri reiz pie viņas vērsušies pēc palīdzības, runā tie, kuri kaut ko dzirdējuši par viņu.
Vēl un vēl atcerēties pazīstamo dziednieci mudina folkloras pētnieces, LU profesores Janīnas Kursītes veidotā izstāde par Zilākalna Martu un tikšanās reizes. Jau
16 vietās Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Rīgā. Tagad Raunā, pirms tam Jaunpiebalgā, pavisam drīz Smiltenē.
Izstādes pamatdomu ieskicē tās nosaukums “Kaut kas no debesīm”.
Pirms
trim gadiem žurnāliste Aiva Kanepone gatavojās intervēt
Raunas “ Renslavu” saimnieci un līdzi uzaicināja Janīnu Kursīti. “Šķūnītī atradām daļu no Martas arhīva. Pat sapņos kas tāds nebija rādījies. Kleitas bija
bēdīgā stāvoklī, Rundāles pils restauratori tās restaurēja. Daļa grāmatu, sarakste ļoti cietusi, bet ir restaurējama. Tur bija vēstules, lūgumi, pateicības
no visas bijušās Padomju savienības,” stāsta Janīna Kursīte. Tad arī radās doma par izstādi, kurā redzams šķūnītī atrastais.
“Rauna viņas dzīvē ir nozīmīgs dzīves posms,” uzsver folkloras pētniece. Viņa Martu nav satikusi, pazīst vien no citu stāstiem. “Leģendām apvīts cilvēks. Šodien cilvēki tiek pazemināti, internetā katru var veikli sajaukt ar dubļiem, šķiet, apkārt viss netīrs. Un ir grūti noticēt leģendām. Bet visgrūtākajos laikos cilvēki izdzīvojuši, pateicoties leģendām, leģendāriem cilvēkiem,” domās dalās Janīna Kursīte un pastāsta dažas leģendas, kas dzīvo, kuras cilvēki stāsta tālāk.
“Zilākalna Marta esot ierakstīta septiņu pasaules slavenāko dziednieku sarakstā. Cilvēki, kuri sapratuši viņas nozīmi mūsu garīgajā, fiziskajā veselībā, paši viņu tajā ielikuši. Vienmēr ir kāds pamats, un tauta piepušķo klāt. Pat nezinu, vai tāds saraksts vispār ir. Bet leģenda dzīvo,” saka folkloras pētniece un pauž pārliecību – Latvijas desmit 20.gadsimta ievērojamāko personību sarakstā noteikti būtu Zilākalna Martas vārds. Viņas devums tautas garīgajai un fiziskai stiprināšanai nav pārvērtējams.
Stāsta, ka viņai bijusi zeltaina aura un, iestājoties tumsai, viņa spīdēja. “80. gados vēl par auru vispār nerunāja, bet viņa bija cilvēks ar caurredzošām acīm, varēja pateikt, kas kuram aiz ādas, spēja pacelt neticīgo. Cik ļoti šodien noderētu viņas uzmundrinošais vārds! Materiālā situācija daudziem ir smaga, bet vai
tas, par ko uztraucies, nav nieki…
Mums daudz kā pietrūkst, bet vai būtu laimīgi, ja to iegūtu? Sakot tikai, ka viss ir slikti, nevaram izveidot pozitīvo.
Martai
bija prasme visus noskaņot uz kopīgu pozitīvu noskaņu. Negatīvo pārmalt uz pozitīvo. Šodien labie vārdi izplēnējuši, dzīve sit pa spārniem. Runāt labus vārdus nenozīmē liekuļot. Senči to labi pieprata,” stāsta Janīna Kursīte.
Raunēniete Biruta Ceijere atceras, kā 80.gadu sākumā devusies pie Martas pēc palīdzības.
„Pagalmā gaidījām cilvēki divdesmit. Visus sasauca iekšā. Viņa sēdēja uz dīvāna, izskatījās nogurusi. Kaķis bija klēpī. Visi sanākušie grūstījās, kurš sēdēs tuvāk. Atmiņā kāda ģimene, kura bija atvedusi meitenīti, ārsti pateikuši, ka neko līdzēt nespēj. Meitene gulēja aizmigusi tēvam uz pleca. Marta izprasīja par meiteni, tad noteica: “Tie ārsti jau paši pie manis brauc.” Tad viņa jautājusi, kāpēc bērnam ielikuši tik aukstu vārdu – Ieva, labi esot Kristīne, Marija. Viņa
paglaudīja meitenei galvu. Aprunājās ar dažiem, paglaudīja kaķīti, tad paklusēja, aiztaisīja acis un skaitīja Tēvreizi.
Galds istabā bija pilns ar produktiem sāli, cukuru, ko cilvēki paņēmuši līdzi, lai viņa
spēcina.
Lai gan vienā istabā bijām cilvēki ar dažādām kaitēm, problēmām, Marta radīja gaišu noskaņu,” atceras raunēniete.
Arī Janīna Kursīte uzsver, ka Marta allaž devusi padomu par krāsām apģērbā, personvārdiem. “Šodien vecāki bērniem liek
it kā labskanīgus vārdus,
bet tie ir kā čaula, tajos nav tradīcijas, pamata,” bilst folkloras pētniece.
Emīlija Smukule savulaik Martai šuvusi kleitu. “Drēbe bija viņai pašai – gaiša ar zaļām puķītēm,” stāsta Emīlija un atceras, kā viņai sāpējis īkšķis, ka nezinājusi, ko iesākt. Marta paņēmusi pirkstu, paturējusi, pēc tam tas nekad nav sāpējis.
“Ir cilvēki, kuri teikuši – man nepalīdzēja. Nevajag domāt, ka cilvēks ir Dievs un var visiem palīdzēt,” atgādina Janīna Kursīte. Leģendās par Zilākalna Martu ir arī stāsts, ka iepriekšējās dzīvēs viņa bijusi priesteriene, karaliene, karavadone, sakrājusi zināšanas un spējas. Runā arī,
ka savā simtgadē viņa pārdzimusi ar vēl lielākām spējām. Cilvēki stāsta, ka Marta savā dzīvē palīdzējusi 70, pat 75 tūkstošiem cilvēku. “Neviens jau nav skaitījis un nezina. Skaidrs – viņa palīdzēja daudziem. Man sajūta, ka tas ir mūsu laiks, kad
mēģinām visus noliekt gar zemi, bet tos, kuri aizgājuši, pacelt. Katram gribas pasapņot un iecelt Martu citā iemiesojumā,” domās dalās Janīna Kursīte.
Par Zilākalna Martu krājas atmiņas. Katrs nākamais stāstītājs kaut ko piepušķo, un dzimst leģendas. Tām tik ļoti gribas ticēt. Kā spēkavotam.
Šogad paliek 20 gadi, kopš Zilākalna Marta aizgājusi mūžībā. Elza Skrodele, pie kuras
Marta dzīvoja Iecavā, ierosinājusi, ka
nākamgad dziednieki katrs varētu iestādīt kociņu zemes stūrītī pie mājas – Martas dārzu. Varbūt svētbirzi? Viņai taču tik ļoti patika puķes, koki. Un tā nav leģenda.
Sarmīte Feldmane
Komentāri