Sabīne Širaka par jaunsargu instruktori kļuvusi tikai līdz ar šo mācību gadu, taču tagad laiks paskrienot tikai šajās noskaņās, un šogad arī Māmiņdiena, 14.maijs, viņas ģimenē tiks aizvadīta dažādās jaunsargu aktivitātēs.
Ar Sabīni “Druva” tiekas steidzīgā darba dienas pēcpusdienā, kad pati ir ceļā no jaunsargu nodarbības, bet meitas – sešpadsmitgadīgā Adriāna un vienpadsmit gadus vecā Kristena – ir jānogādā uz vēl citām ārpusskolas aktivitātēm. Abas meitenes arī darbojas Jaunsardzē. Sarunā izrādās, ka vismaz sākotnēji viņas piedāvājumu apmeklēt jaunsargu nodarbības nav uzņēmušas ar milzīgu sajūsmu. Vecākajai meitai tas licies kas svešs, uz nodarbībām iets vien mammas dēļ, taču lūzums noticis 11.novembra gājienā, kad sajusta kopība un pacilātība, atrodoties jaunsargu rindās.
Pirms kļuvusi par Jaunsardzes instruktori, Sabīne bijusi bērnudārza audzinātāja. Taujāta par šādu dzīves pavērsienu, kad astoņus gadus nostrādāts pirmsskolā, viņa atzīst, ka, piesakoties instruktoru mācībām, sapratusi, ka nāksies papildināt izglītību, taču nav daudz prātojusi, tik lēkusi nezināmajā. Prasība bijusi pēc jau iegūtās augstākās izglītības pedagoģijā, kas viņai bijusi, – vairākas mācības daudzu nedēļu garumā. Kaut tās notikušas tepat Cēsīs, mājup darba dienās nevarēts doties. “Tās mūsu ģimenei bija īstas ugunskristības,” secina Sabīne, jo meitas, kaut šķiet jau gana lielas izaugušas, pirmo reizi tik ilgi nodzīvojušas bez mammas.
Taču vienlaikus Sabīne atzīst – laikam tā arī remdēta jaunības mazā sāpe, jo citi draugi un paziņas darbojušies Jaunsardzē, bet viņai tāda iespēja nav bijusi. “Nu, tad es to daru tagad, mācos kopā ar jaunsargiem un pamazām arī iejūtos,” smej jaunā sieviete, piemetinot, ka arī mācības Jaunsardzes instruktoriem nebeidzas, nepārtraukti vēl esot, ko apgūt.
Sabīne patlaban strādā kā jaunsargu instruktore Cēsu Jaunajā vidusskolā un Cēsu 2.pamatskolā. Vada nodarbības bērniem vecumā no 10 līdz 13 gadiem, kāds retais ir 15 vai 16 gadus vecs. Instruktore paskaidro, ka viņas pienākumos ietilpst arī jaunās valsts aizsardzības mācības vadīšana vidusskolēniem, tas gan vairāk Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā Priekuļos.
Jaunsargu pulciņos dalībnieku netrūkst, vēlas iesaistīties gan zēni, gan meitenes. “Darboties grib visi, un tagad jau arī tuvojas nometņu laiks,” piemetina Sabīne, gan atceroties, ka, vēl gatavojoties šim darbam, brīdināta – var gadīties, ka pulciņa apmeklētība būs maza. Bet izrādījies daudz labāk. “Iespējams, pandēmija nomocīja, tas bija laiks, kad nevarēja nekur piedalīties, īsti darboties, tāpēc bija mazāk bērnu. Tagad ir pretējais vilnis,” min jaunā instruktore, bet par Krievijas izvērstā kara Ukrainā ietekmi uz vietējo ģimeņu vai pašu bērnu lēmumiem apmeklēt jaunsargu nodarbības gan šauboties. Savukārt paša ne iesākumā, bet pēc vairākām mācību sesijām pēkšņi atnākusi zināma miera sajūta, ka “ja nu kas, es vismaz savus bērnus varēšu aizstāvēt”.
Vaicāta par ģimenes tradīcijām Māmiņdienā, Sabīne atzīst, ka viņai ļoti silda sirdi meiteņu pašdarinātās dāvaniņas, piemēram, pašu gatavotās kartītes, ticis gatavots arī fotogrāfiju plakāts. Meitenes ar kautru smaidu atzīst, ka viņām, protams, ļoti patīkot šajā dienā ar mammu aiziet uz kādu kafejnīcu. Šogad gan tieši Māmiņdienā iekrīt vairāki ieplānotie pasākumi: mammai un jaunākajai meitai būs jaunsargu nometne, savukārt Adriāna gatavojoties pirmās palīdzības sniegšanas sacensībām, kas arī ir pasākums sadarbībā ar jaunsargiem.
Komentāri