Meksikānis, kas pārcēlies uz dzīvi Līgatnē

Pavisam nesen no dzīves Līgatnē uz Siguldu pārcēlies meksikānis Alehandro Purons Sids.

Atbildot uz jautājumu, kā dzīves ceļš viņu atvedis uz Latviju, Alehandro smaida un teic, ka tas no tiesas ir jautājums, ko viņam uzdodot ļoti, ļoti bieži. “Kā es nokļuvu Latvijā, tas ir tas, ko man jautā visbiežāk. Otrs populārākais – kā varu sadzīvot ar klimatu un ārā veicamajām aktivitātēm,” smejas Alehandro.

Viņš teic, ka parasti uz pirmo jautājumu atbild ar joku, ka dzīve piespēlējusi savādu situāciju – vai nu mīlestības, vai naida dēļ – , ļaujot jautātājam minēt, kas tad ir pareizais iemesls. Parasti jau visi sakot, ka pie vainas noteikti ir mīlestība, un Alehandro apstiprina, ka tā arī ir. Tomēr viņam patīk humors, tāpēc mēdzot ķircināt ar atbildi, ka esot šeit tikai naida pēc.

Pagātnes un nākotnes notikumi katram ir paredzēti, viss ir likumsakarīgi, atzīst Alehandro un teic, ka katrā mirklī jāsaredz tas īstais, patiesais un vērtīgais, lai kas arī tas būtu. “No dzimtās zemes atrodos vairāk nekā desmit tūkstoš kilometru tālu tāpēc, ka šeit ir mājas manai sievai – sievietei ar vissiltāko sirdi, spēcīgai un skaistai latvietei. Mēs, jāteic, esam viens no pandēmijas mājsēdes mīlas stāstiem,” smaidot stāsta Alehandro. “Ir milzīgs prieks būt Latvijā, satikt cilvēkus, iepazīt zemi, tradīcijas, uzskatus un pat nacionālos tērpus. Visinte­resantāk gan šķiet dzirdēt stāstus par personīgās dzīves līkločiem. Ir bijis atsvaidzinoši atklāti parunāt par katra bailēm, sāpēm, vilšanos tāpat kā ticību, paļaušanos, veiksmēm un panākumiem.”

Alehandro teic, ka viņa ikdiena Latvijā ir dziļi piepildīta ar garīgu un sirdspilnu darbošanos. “Es cenšos arvien izaicināt savu prātu, saredzēt un izzināt ko jaunu, ķermeni stiprināt tā, lai varu uz dzīvi raudzīties bez jebkādām brillēm,” alegorijās runā Alehan­dro. “Dzīve daudzējādā ziņā ir unikāla, dziedējoša, augt un attīstīties veicinoša dāvana gluži kā tagadne, šis mirklis – katrs mirklis, ko izdzīvojam.”

Runājot par Alehandro dzīvesstāstu, viņš vēlas dalīties ar trim epizodēm, kas varētu dot ieskatu tajā, kas viņš ir. “Pirmo stāstu man patīk saukt par “mirkļa pateicīgo, nejaušo laimi”. Kad piedzimu Mehiko pilsētā un ārsti teica manam tētim, ka viņam nu ir divi mazi eņģelīši, tētis bija neticami priecīgs, burtiski lēkāja! Mamma, kad mūs ar brāli gaidīja, strādāja, varbūt tas bija tādēļ, ka viņa par visām varītēm gribēja kaut ko darīt, pat esot stāvoklī. Bet gadījās, ka viņa nokrita, tā dzemdības sākās septītajā mēnesī – piedzima dvīņi. Stāsta morāle ir tā, ka ir svarīgi ar pateicību sirdī raudzīties uz jebkuru negadījumu, jo tas var dot svētību esošajam brīdim dzīvē,” pārdomās dalās Ale­handro.

Otrais stāsts, kā teic Alehandro, ir “pazemības dižais raksturs”. “Kad biju pusaudža vecumā, mana ikdiena bija mācības skolā un darbošanās dažādos sporta veidos. Sauciet mani par naivu vai provinciālu, bet es tiešām bieži prātoju, kāpēc bija sajūta, ka pasaule cenšas mani pavērst pret paša mērķiem, šķita, ka mēģinu peldēt pret straumi. Tagad saprotu, ka daudziem šķita vienkāršāk ietaupīt laiku un enerģiju, jo tā vienkārši bija vieglāk, nekā ļaut pusaudzim pastāvēt uz savām domām, savu viedokli.

Gadiem ejot, sapratu, ka vieglāk dzīves līkločus uztvert ar dziļu, dziļu ieelpu, lai sagatavotu sevi būt atvērtam pašreizējam brīdim.Lai skrejošas domas nepamodina manī jau tā mājojošās bailes līdz neiedomājamiem augstumiem – nekontrolētam stresam un pat nerimstošai trauksmei. Tā es iemācījos, ko nozīmē pazemība.”

Trešo stāstu Alehandro dēvē par “iekšējo balsi, kas savieno mani ar tevi tā, lai es vairāk iepazītu pats sevi”. “Daudzus gadus dzīvoju tādā emocionālā blenderī, lēkājot no idejām un darbībām, kas vairāk balstītas materiālajā pasaulē, uz garīgajām. Tam visam pa vidu daudzās ikdienā paveicamās lietas. Šķita, tā es piepildu savus sapņus un dzīves vīziju, bet faktiski es vienkārši arvien pieaudzēju to lietu sarakstu, kuras gribu īstenot. Patiesībā tas bija tādēļ, ka biju pārāk spītīgs, lai sekotu sirdsbalsij un īstenotu pusaudža vecuma sapņus. Tā bija kā cīņa starp manu jaunības dzīvi un tagadējo, pieaugušā cilvēka, dzīvi.”

Alehandro teic, ka tieši tobrīd sapratis, ka viss dzīvē, arī citi cilvēki, savā ziņā ir spogulis mums pašiem – veids, kā katram pašam pietuvināties savai īstajai būtībai, izmantot dzīvi kā skolu, lai iepazītu sevi. “Tas ir kā mācīties visas pasaules zināšanas un beigu beigās uzzināt, ka tā sapratne jau sen atrodas mūsos pašos, viss ir savienots, viss ir saistīts, tikai esam par spītīgu, esam aizmālējuši acis, lai to neredzētu, jo šķiet, ka ir daudz svarīgākas lietas,” atzīst Alehandro.

Viņš teic, ka savas emocijas uzskata par savu kompasu, kas palīdz prātam rast atbildes. “Katrā mājo gudrība, kas palīdz saredzēt ceļu, kas ejams, un cilvēkus, ko izvēlēties sev blakus. Es izvēlējos programmēt savu prātu citādi, ļaujot emocijām mani padarīt traku kā zirgu kalna pakājē. Tagad es cenšos ļoti uzmanīgi ieklausīties tajā, ko saka mana iekšējā balss, un pagājušogad šī balss teica, ka man ir jāpārceļas uz Latviju.”

Šobrīd Alehandro izdzīvojot savu ceturto stāstu – visa balansa harmoniju. Lai gan Alehandro profesionālo izglītību ieguvis ekonomikā un starptautiskajā tirdz­niecībā, vēlāk izlēmis studēt psiholoģiju. “Šobrīd internetā vadu psiholoģijas konsultācijas pacientiem Meksikā, ASV un Du­bajā, AAE. Mana terapija balstīta uz kognitīvi biheiviroālo pieeju, esmu ieguvis specializāciju arī konfliktu risināšanā. No 1998. līdz 2012.gadam esmu strādājis starptautiskās kompānijās, no 2014. līdz 2020.gadam arī daudzās nevalstiskajās organizācijās saistībā ar dzīvnieku tiesībām un cilvēku tiesībām.”

Tā Līgatnē un Siguldā Ale­handro māca jogas prasmes. “Druva” jautāja, kā veicas šī darbošanās. “Runājot par jogu, visiem zināms, ka tai ir zinātniski pierādītas labas īpašības veselības veicināšanai. Tā ne tikai spēcina fizisko izturību, stiprina kaulus un locītavas, bet arī palīdz pacelt enerģijas, vitalitātes līmeni. Joga man pirms aptuveni 20 gadiem palīdzēja atgūt veselību pēc negadījuma darbā, tāpēc izlēmu kļūt arī par jogas skolotāju. Katrs cilvēks var sākt nodarboties ar jogu. Šobrīd mācu cilvēkus vecumā no četriem līdz 65 gadiem, visvairāk gan ir sieviešu no 20 līdz 50. Sigita, mana sieva, šajās nodarbības palīdz ar tulkojumu. Es gan ceru, ka drīz izdosies apgūt latviešu valodu, lai darbs šeit noris vieglāk.”

Alehandro teic, ka viņam patīk dalīties ar to, ko savā pieredzē iemācījies – kā sabalansēt sevi un savu ikdienas dzīvi, lai varētu izbaudīt dzīves ceļojumus. Viņš teic, ka mīl Latviju. “Kad atbraucu šeit, lai apprecētos ar Sigitu, bija pats ziemas vidus, tieši tas laiks, kad starptautiskās ziņas brīdināja par kara sākšanos Ukrainā. Kad nolaidos Rīgas lidostā, viena no stjuartēm atvainojās par slikto laiku. Es atbildēju, ka man tas patīk! Un viņa bija ļoti, ļoti izbrīnīta,” smaidot teic jogas pasniedzējs. “Interesanti ir tas, ka cilvēki, uzzinot, ka esmu psihologs, man brīvi sāk stāstīt par savām problēmām. Sieva gan teic, ka tas neesot normāli,” smaidot bilst meksikānis. “Es viņai atbildu, ka man ir dota Dieva dāvana ļaut cilvēkiem ar mani justies brīvi un runāt atklāti, un tad viņa smejas. Man patiesi paveicies ar sievu!”

Par to, kādas ir atšķirības starp latviešiem un meksikāņiem, Alehandro teic, ka pēdējiem ļoti patīk smaidīt par dzīvi. “Ne tikai pie glāzes mezkala (tradicionāls meksikāņu alkoholiskais dzēriens – aut.), tako, mariači, čili vai šokolādes, vai pat piņjatām. Mēs smaidām ikdienā. Vieni no populārākajiem svētkiem Meksikā ir “Mirušo diena”, kad mēs aicinām atpakaļ aizgājušo dvēseles, lai tos vēlreiz satiktu, tas ir kā smiešanās nāvei sejā. Mēs esam pārmantojuši ļoti daudz no senajām meso­amerikāņu kultūrām – olmekiem, maijiem, toltekiem, actekiem -, tāpēc mums, meksikāņiem, ir īpašs skatījums uz dzīvi.”