Jaunpiebalgā teju divdesmit adītājas pievienojās Vispasaules publiskās adīšanas dienai, ko atzīmē 10.jūnijā. Tā ir diena, kad adītājas savus darinājumus rada publiski.
Atsaucoties Jaunpiebalgas lietišķās un tēlotājmākslas studijas “Piebaldzēni” un vietējās bibliotēkas aicinājumam, jaunpiebaldzēnietes ar adīkļiem darbojās apvienības pārvaldes ēkas pagalmā.
Jau kādu laiku gaisā virmojusi doma, ka šāds pasākums varētu notikt arī Piebalgā, stāsta Jaunpiebalgas bibliotēkas vadītāja Baiba Logina. Par publiskās adīšanas vietu izvēlēta teritorija pie apvienības pārvaldes ēkas, kur ir soliņi, kur ērti iznest papildu krēslus un galdus, lai būtu, kur piesēst un arī izlikt tik dažādos rokdarbnieču veikumus: “Jā, bija rokdarbnieces, kuras aizdomājās, kā būs adīt publiski, ka nekad nav tā darīts. Arī es domāju, kā būs, jo tieši esmu iesākusi jaunu adījumu, tāpēc visu laiku jāieskatās tehniskajā zīmējumā . Taču sajūta bija patiesi laba, noskaņa ļoti jauka un pozitīva. Visi bija priecīgi – gan adītāji, gan skatītāji.”
Studijas “Piebaldzēni” vadītāja Vita Žīgure teic: “Ir jauki apzināties, ka reizē ar mums adatas zibina un jautri čalo adītāju grupiņas daudzviet pasaulē. Satiekoties vairākiem adītājiem, ir iespēja risināt interesantas sarunas par adīšanu, dalīties pieredzē, idejās, iepazīties ar jaunumiem dziju un rokdarbu pasaulē.”
Adītājas ņēma līdzi ne tikai adīkli, bet arī skaistāko meistardarbu, kā arī iedvesmas un ideju bibliotēkas krājumam. Maijai Apsītei bija līdzi burtnīca, kas saglabājusies no pirmskara laika, kad tajā veica pierakstus. Ar saviem darbiem dalījās arī Vija Ceruse. Viņa cimdos ieada ne tikai etnogrāfiskos rakstus, bet arī pati rada musturus, viņas darbi izturējuši atlasi un būs redzami Dziesmusvētku izstādē. Mājiniecēm adīšanā pievienojās arī trīs dāmas no “Smiltenes pūra lādes”. Ilze Haka dalījās ar topošo “100 zeķu projektu”, kur katra zeķe pārsteidz ar krāsu, formas un adīšanas tehnikas dažādību. Piedalījās arī divas rokdarbnieces no Rankas, savukārt Irita Lukšo gan dzīvo Siguldā, bet ceļš regulāri ved uz Jaunpiebalgas kaimiņpagastu Ranku pie mammas. I.Lukšo kā skolotāja ir labi zināma studijas dalībniecēm un arī pasākumā sniedza padomus, kā iesāktos darbus labāk papildināt vai pabeigt.
Vita Žīgure pastāsta, ka pie adītājām atbraukusi arī adīšanas darbnīcas vadītāja Līga Lieldiena, kura plānojusi vest uz tirgu pašaudzētos ziedu stādus, tomēr nolēmusi pievienoties adītājām un ar skaistiem ziediem papildinājusi arī adītāju āra darbnīcu. Viņa arī demonstrēja, kā adīt ar adāmmašīnu. V.Žīgure uzsver, ka arī adīšana ar adāmmašīnu ir roku darbs, kas ir jāprot, līdzīgi kā šuvējām, kas šuj ar šujmašīnu: “Daudzas sievas mūsdienās papildina adītprasmi ar mašīnadīšanu. Tā ir amata prasme, kas jāmācās, ne katrs to var izdarīt ātri.”
Lai gan pasākumā adītājas bija vecumā virs četrdesmit gadiem, V.Žīgure apstiprina, ka ada arī gados jaunas meitenes: “Īpaši laikā, kad sieviete gaida mazulīti, rodas vēlme uzadīt jaundzimušā pirmo pūriņu. Adīšana ir brīnišķīgs rokdarbu veids, tā ir nezūdoša vērtība, ko pārmanto no paaudzes paaudzē. Arī mana mamma fantastiski adīja, un atceros, kā, būdama sešgadniece, skatījos viņai uz pirkstiem un lūdzu adīt lēnāk, lai varētu saprast, kā viņa to dara. Reizēm jaunās adītājas kautrējas, ko tad nāks ar savu šķībo zeķīti, bet ikviena meistare ir sākusi ar savu pirmo zeķīti. Es domāju, ka sievas adīs arī pēc simts gadiem. Kamēr mums būs savas mājas, būs arī adīšana, jo pašadīta zeķe rada māju sajūtu.”
Vita Žīgure secina, ka pasākums izdevās iedvesmojošs un katra dalībniece aizbrauca ar domu, ka šādi kopā ir jānāk vēl: “Parasti adām individuāli, vairāk, lai parādītu rezultātu vai dalītos jaunās adīšanas tehnikās. Šis pasākums raisīja domas par sanākšanu reizi mēnesī vai vismaz pusgadā. Katrā ziņā šo pasākumu ceram ieviest kā tradīciju.” Baiba Logina teic, ka pirms pandēmijas kādā no darba dienu vakariem rokdarbnieces mēdza reizi mēnesī sanākt bibliotēkā, lai kopīgi darbotos, iespējams, nākamajā sezonā šo tradīciju varētu atsākt.
No 2005. gada Vispasaules publiskās adīšanas dienu atzīmē jūnija otrās nedēļas nogalē. To rīko rokdarbnieču klubi, dziju veikali un adīšanas entuziasti plašai publikai pieejamās vietās: uz ielas soliņiem, parkos un āra kafejnīcās. Pasākuma mērķis ir popularizēt šo vaļasprieku un satikt domubiedrus.
Komentāri