Cēsu viduslaiku pils virtuves dārzs saņēmis Latvijas Ainavu arhitektu asociācijas nacionālās žūrijas balvu nominācijā “Procesi”.
“Tas bija pārsteigums, tāpat kā Ainavu arhitektūras balvas starptautiskās žūrijas apmeklējums. Reizē arī pagodinājums, ka nelielā vēsturiskās ainavas rekonstrukcija izpelnījusies ekspertu interesi un mūsu ar entuziasmu un mīlestību darītais ieguvis augstu novērtējumu,” saka pils virtuves dārza saimniece Līga Eglīte. Laistot dārzu, dārzniece pastāsta, ka nav izdīgušas kumelītes, arī dzeltenie burkāni, kuru sēklas sarūpētas no Kopenhāgenas universitātes. Toties viens burkāns bija paslēpies dobē un rudenī būs sēklas. Violetie burkāni dobē kādi trīs, bietes sāk dīgt.
“Ir izaicinājums izdomāt, kā izaudzēt, ja slapja vasara, ja sausa un karsta. Teltovas rāceņu nebūs. Vācijā tos sēj martā un vāc maijā. Salnas lielu skādi nenodarīja, bet apsala piparmētras, vispirms tās apdedzināja saule, novārdzināja, un tad bija salna,” vērtē dārzniece. Jaunums dārzā ir lēcas. Līga to audzēšanu pērn izmēģināja savā mazdārzā. Izmēģināt, pirms dot vietu viduslaiku dārzā, reizē ir arī karantīna, jo būtiski, vai ar jaunumu netiks ienesta kāda slimība. “Laimīgi esam tikuši pie divām senām lēcu varietātēm no Švābijas Vācijā. Tās pārtrauca audzēt jau pagājušā gadsimta sākumā, jo ir mazražīgas, bet Krievijā Vavilova institūta sēklu bankā tās bija, un vācieši atkal eksperimenta kārtā sākuši audzēt,” atklāj Līga un piebilst, ka, iespējams, nākamvasar būs prosa. Sēklas sagādātas no Lietuvas vikingu laika dārza netālu pie Klaipēdas un sadīgušas Līgas mazdārziņā. Viņa tikko iestādījusi Himalaju jeb Sikimas gurķus, senu šķirni, kuras sēklas brīnumainā kārtā saglabājušās Anglijā. Nākamgad tiks izmēģināts audzēt gurķus no setu muzeja Igaunijā, kas ir sena Himalaju gurķu varietāte un ienākusi caur Krieviju.
“Tas nav tikai viduslaiku pils virtuves dārzs, tā ir kolekcija, dzīvā ekspozīcija ar apmēram 60 augiem. Ne reizi vien dzirdēts, ka ākstāmies, izdomājuši, kā tērēt miljonu. Jā, tas, kas te ir, ir miljons, jo liela daļa augu ir senas izcelsmes, rūpīgi izzināts, kā izlolot līdz mūsdienām,” atgādina dārzniece.
Līga rāda Padones zirņus no Cipriķu Ances un stāsta, kā no paaudzes paaudzē, saimniekiem pārceļoties, tie ņemti līdzi. Rabarberi ir no Līgas un restauratora Aigara Rakuļa dārza, abiem izcelsme no Cēsu pilsmuižas 19.gadsimta, tikpat cienījams ir jāņogu krūms. “Tālākā pagātnē aiziet nevar, jo visos laikos godā bijusi selekcija, lai augi dotu lielāku ražu, skaistākus ziedus,” uzsver Līga.
Dārzam apkārt žogs, visu, kas tajā aug, var apskatīt pa gabalu. Dārzniece skaidro, ka muzejā, kaut ko ieraugot zem stikla, taču nedomājam, ka varēsim paturēt rokās, pielaikot, saprotam, ka tas ir retums.
Tāpat saudzējami ir dārza augi. “Pukojamies par katru, kurš grib kādu lapiņu noraut, augam lapiņu ir tik, cik ir, kā tas varēs augt, ja katrs kādu noraus,” teic dārzniece un pastāsta, ka diemžēl ļoti bieži nākas dzirdēt neizpratni gan par to, kas dārzā aug, gan kā dārzs tiek kopts.
Par to Līgai ir daudz, var jau teikt, smieklīgu, bet patiesībā skumju stāstu. Kāda māmiņa par visām varītēm gribējusi, lai bērnam izrauj burkānu, jo vakarā jau atbrauks dārznieki un iestādīs jaunus. Bijis, ka kāds jaunietis iemanās noraut auga lapiņu un no tā garšas saviebjas, bet blakus stāvētāji uzreiz arī grib pagaršot. Un bieži vecāki ļoti vēlas, lai atvases pagaršo, pasmaržo. “Viens ir retie augi, kas jāizaudzē, lai iegūtu ražu un sēklas nākamajam gadam, bet būtiski, ka nekad nevaram zināt, kādas kuram ir alerģijas. Pastinaks daudziem ir alerģisks, tāpat nātre, augos ir daudz dažādu kukaiņu, kādā ziedā var medot bite un iedzelt,” skaidro dārzniece. Vēl viņa piebilst, ka dārzā jārēķinās ar putniem, kas regulāri ierodas atrast ko garšīgu. Vārnām vislabāk garšo kāpostu lapiņas.
Līgas vislielākā vēlēšanās ir, lai cēsnieki novērtē un lepojas, ka ir tāds viduslaiku pils virtuves dārzs. Vieta, kur uzzināt, kā kādreiz izmantoja garšaugus, ko audzēja, kā prata saglabāt līdz pavasarim. Līga par to stāsta gan dārza apmeklētājiem, gan lekcijās, gan ziemā pils virtuvē kopā ar kolēģiem iepazīstina ar garšaugiem, to izmantošanu.
Ideja par virtuves dārza ierīkošanu Pils dārzā 2015.gadā radās muzejniekam Gundaram Kalniņam, lai apmeklētājiem parādītu pils saimniecisko dzīvi, to, kas uzturēja pils ļaudis. Lai dārzs taptu, meklēja zināšanas un ar entuziasmu paveica daudz. Iesaistījās interesenti, kāds ziedoja lazdas žogam, cits egļu kārtis stabiņiem, salmus, cits atveda sapropeli.
“Sākumā nebija informācijas, kā darīt, tikai viena grāmata un entuziastu pieredze internetā. Tagad dārzs kļuvis pazīstams, pie mums brauc pēc pieredzes, atbalsta, atnesot kādu pelnu maisiņu, atvedot zirga mēslus,” ar gandarījumu stāsta dārzniece Līga Eglīte un uzsver – viduslaiku virtuves dārzs ir gan eksperiments, gan izziņas avots vēsturniekiem, dārzkopjiem, ikvienam, kam svarīgas senās zināšanas un prasmes.
Atzinību “Latvijas Ainavu arhitektūras balvas” Nacionālās žūrijas nominācijā “Ārtelpa” saņēma Cēsu pilsētas skeitparks, Priekuļu Saules parks, Pavāru māja un Dabas vērotāju dārzs Līgatnē, atzinību nominācijā “Procesi” – Āraišu ezerpils Arheoloģiskais parks.
Komentāri