Ar piemiņas pasākumiem, svētbrīžiem, ziedu nolikšanu pie pieminekļiem aizvadīts 14.jūnijs, viena no mūsu tautas vēstures melnākajām dienām.
Cēsīs šajā dienā ierasti cilvēki pulcējās pie piemiņas akmens dzelzceļa malā. Uzrunājot sanākušos, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Ināra Bula atgādināja: “Vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku tika atzīti par režīmam bīstamiem un pakļauti staļiniskajām represijām. Cilvēki kļuva par sociāli svešiem elementiem paši savās mājās. Ņemot vērā ģeopolitisko stāvokli mūsdienu Eiropā, jautājums par brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts attīstības kursu ir mūsu pašu rokās. Atbildība par to jāuzņemas ne tikai valdošajai politiskajai elitei, bet arī mums pašiem – visiem Latvijas iedzīvotājiem.”
Svētbrīdi vadīja Cēsu Sv. Jāņa draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs, aicinot padomāt par diviem būtiskiem jautājumiem, uz kuriem ikvienam nākas atbildēt smagu pārbaudījumu brīžos: “Pirmais – kas es esmu par cilvēku. Otrs jautājums – kas man tagad jādara. Jaunā situācija prasa savu, mēs nevaram palikt bezdarbībā, neziņā, un tad atbilde uz otro jautājumu rodas ātri, jo ir nepieciešamība meklēt ātrus risinājumus. Bet, lai saglabātu cilvēcīgumu, garaspēku, vēlmi atbalstīt un kalpot tuvākajam, tas cilvēkā jānogatavina jau laikus. Ģimenē, skolā, savā draudzē, savā mājvietā. Tur nevarēs izlikties, kāds tu esi, tāds tajā brīdī arī būsi. Pat visgrūtākajos brīžos ir jāmācās dzīvot. Lai ne tikai izdzīvotu, kā daudziem tas bija jādara Sibīrijas plašumos, bet dzīvot, lai laistu cilvēcības saknes it visur, arī svešumā. Ir svarīgi, ka varam būt cilvēki! Cilvēki cilvēku vidū.”
Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzsvēra, ka deportācijas bija padomju varas mēģinājums iznīcināt mūsu inteliģenci, lauksaimniekus, sabiedriski aktīvos cilvēkus, bet tas neizdevās: “Tas bija mēģinājums iebiedēt mūsu tautu, bet tas neizdevās. Tas bija mēģinājums salauzt mūsu tautu, bet tas neizdevās! Esmu pārliecināts, ka cilvēki, kuri bija spiesti mērot tālo Sibīrijas ceļu, savā sirdī nesa cerību atkal ieraudzīt brīvu, neatkarīgu Latviju, un tas arī notika!”
NBS Instruktoru skolas komandieris Mārtiņš Bērziņš akcentēja, ka vēsture ir kā ceļš, kas mūs izveidojis tādus, kādi esam: “Mums jādara viss, lai mēs kā nācija atcerētos savu pagātni, jo nācija, kas to neatceras, atkal un atkal iet cauri vieniem un tiem pašiem traģiskajiem notikumiem.”
Piemiņas pasākumi 14.jūnijā notika arī Taurenē, Jaunpiebalgā, Stalbē, Jaunraunā, Amatā Melānijas Vanagas muzejā un pie Svētakmens, bet Zaubē iedzīvotāji tika aicināti nolikt ziedus pie represēto piemiņas akmens.
Šodien, 16.jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākums notiks pie bijušās Amatas stacijas, piemiņas vietā 1318 uz Sibīriju deportētajiem cilvēkiem.
Komentāri